Neirožu spēļu laukums

Mēģinot iepazīt pilsētu, pavadām nākamās divas dienas. Ja jaunajā daļā orientēšanās un pārvietošanās notiek bez vērā ņemamiem apgrūtinājumiem, tad vecpilsētā, kas sastāv no mazu ieliņu sazarojumiem bez jebkādām norādēm, tas tik viegli viss nepadodas. - uzreiz klāt kā likts ir kāds pajauns gailēns vai pulks ar maziem diedelniekiem, kas nu tik mūs vedīšot uz galveno laukumu, kas nu akurāt mums itin nemaz nav vajadzīgs. Protams, atsakām. Tāpat nākas atteikt visiem wanna smoke my friend piedāvājumiem - nešķiet, ka šī būtu īstā pilsēta, kur apgādāt sevi ar miera papirantiem. Nejūtamies kaut cik iejutušies un pārlieku lielu metienu piedzīvot negribas. Vismaz saņemamies un iebaudām tēju vietējo kafejnīcā, kur uz manu līdzbiedru dzimuma dēļ raugās visnotaļ pastiprināti, pašam arī tiek zināma daļa uzmanības, jo kā nekā tūristi iet kafijot vai tējot ap stūri, nevis pie vietējiem. Ja pirmo berberu viskiju pagatavo pa roku galam, tad otrais mēģinājums vakarā iegriež diezgan spēcīgi. Jauks pirmās reizes baudījums.
Mazliet apmuļājušies pa lielpilsētu, sagādājuši sev biļetes seštundīgam braucienam pāri Atlasa kalniem uz Boumalne Dades, sarūgtinājuši hosteļa turētāju, atsakot ņemt dalību kādā no all included braucieniem, ceturtās dienas rītā agri mostamies, lai dotos uz autoostu pilsētas jaunajā daļā. Ieskatījušies pulkstenī, nolemjam nesteidzīgi ieturēties ar svaigi izcepto mazi un augļiem kādā skvēriņā atkritumu čaukstoņas un agro mopēdistu skatu pavadīti. Konstatējuši, ka vietēji lāgā tīrībai nekādu uzmanību nepievērš, atceramies teicienu par Romu un uzvedību, un palēnām dodamies autoostas virzienā. Pirms gājiena salīdzinātie pulksteņa ar sastapto kanādiešu pāri sniedz vien viltus drošības sajūtu, jo kā liecina kāds no ielas laikrāžiem, ko apstiprina kāds vietējas jaunmarokietis, ir par stundu vēlāks nekā esam jau pāris dienas raduši domāt. Ar domu par nokavētu autobusu steidzam tālāk, ik pa laikam sajaucot savas galvas ar citiem ielas laikrāžiem - pareizs laiks cieņā tur nav nemaz. Kā beigu beigās izrādās autobuss ir nokavēts par vienai nesteidzīgai brokastu pauzei nepieciešamo laiku, un laika maiņa ir notikusi dažas dienas pirms mūsu ierašanās. Esam dzīvojuši ar pārliecību, ka tā notiks ceļojuma laikā, jo rainis, par laimi, ir brīdinājis par izbraukšanas laika maiņām, bet par ielidošanas izmaiņām nav licies ne zinis. Tā nu ātri izskrējuši cauri visiem iespējamajiem risinājuma variantiem, nolemjam doties uz netālo konkurentu kompānijas ofisu, kur kā izrādās ir autobuss mums vajadzīgajā virzienā pēc desmit minūtēm, tik personāls marokāniskā garā nesteidzas mūs apkalpot. Beigu beigās tikuši pie biļetēm un lieki samaksājuši par bagāžu, cerot tādā veidā izvairīties no vēl kādas liekas ņemtnes, tiekam autobusā, kur ceru izgulēties.































Tomēr šķiet, ka lielākā daļa bilžu ir palikusi tajā attēlu glabātā, kuru pie tehniskām iekārtām, diemžēl vai par laimi, vēl pieslēgt nevar.