Dienvidi
Posted on 2012.10.07 at 00:02
Saldais miegs liek rītu sagaidīt pietiekami mundriem, un to izbaudot, apbruņojamies ar vietējo maizi, augļiem un olīvām, un mērojam ceļu ārpus pilsētas, lai atkal sāktu stopēt. Pa ceļam nākas noņemties ar sešotni uzbāzīgu bērneļu, kas par no zāles izlocītiem dzīvnieciņiem vēlas dirhamus pāris eiro apmērā. Vienu tādu jau Tarzāns mums bez maksas ir iedāvinājis, vairāk mums noteikti nevajag. Problēma, kas mani vajās visu ceļojumu, bet par laimi ar tendenci pašatrisināties visvajadzīgākajos mirkļos. Minūšu laikā nostopējam kūku vāģi, kurā kopā ar četriem Taliban veterānu paskata vīriešiem mērojam pusi no ieplānotā ceļa uz Erfoud. Pusceļa pusceļā vadītājs nolemj izvairīties no policijas patruļas (divi eiropieši un bariņš vietējo nesankcionētā taksī, vadītājaprāt, nav tas, kas būtu apskatāms likumsargiem) un nogriežas uz apvedceļu, kas vairāk atgādina akmeņainu grāvi. Aizsapņojos un aizmirstu par pieturēšanos, kā rezultātā ar galvu ielidoju griestos, sitienam izejot cauri sprandam un mugurkaulam. Saprotu, ka labi nav, bet nekādu nopietnu fizisku diskomfortu vēl neizjūtu,- nospriežu, ka laikam jau adrenalīns griež labi. Izkāpjot Tinejdad joprojām jūtos apmierinoši, tik vien vadītājs grib naudiņu. Vēlreiz rādu mūsu stopēšanas frāžlapiņu franču mēlē, kas vēstī, ka vēlamies bezmaksas braucienu. Sākumā šķiet, ka omulīgais stūrmanis izliekas nesaprotam, taču, pieaicinājuši vietējo skolnieku, saprotam, ka tēlots nebūs gan. Tad nu atliek vien praktizēties arābu valodā - makeneis fluss -, un tiekam vaļā nesamaksājuši.
Ķerdami auto un komunicējot ar vietējiem, mainām iecerēto maršrutu un uz tik vien kā uz deviņdesmit kilometru attālo Erfoud dodamies pa apkārtceļu caur Erachidia, kas no mums prasa jau ap simtsešdesmit kilometru. Līdz pirmajai pieturvietai tiekam vesti kondicionētā Francijas marokieša vadītā 4x4. Ceļš atgādina Route 66, tik vien kā pāris reizes vienmuļo ainavu atsvaidzina naftas meklēšanas brigādes darbībā, - cik nu ļauj spriest manas zināšanas par Marokas ekonomiku, par veiksmīgām tās nenosaukt. Otrais vadītājs izrādās gana izpalīdzīgs un beigās pat piedāvā naudu. Errachidia ieturam pusdienas - maize, olīvas, cepumi un augļi -, kam seko pāris kilometri caur/gar nepabeigtu militārā ciematiņa dzīvojamo blokmāju rajonu, mazs futbols ar vietējiem, līdz attopamies pie benzīntanka dienas viducī. Saulē aptuveni vismaz četrdesmit grādu, mašīnu gandrīz nav, bet vismaz izdodas atrast pieturas punktu koka paēnā, kur pavadām mazāk par pusstundu. Garākais stopējot pavadītais laiks, taču to nevar ne salīdzināt ar sešpadsmit stundām Eiropas dienvidos, lai veiktu nieka pārdesmit kilometrus ,- cita starpā, arī četrdesmit grādu svelmē. Šoreiz mūs paņem kāds Parīzes marokānis ar savu šoferi/darījumu partneri, kuri runā vienīgi franciski. Brīnumainā kārtā izdodas saprasties kaut zināmā vien pāris vārdus franciski, un tiekam pie izpirktas kafijošanas lielceļa malā.
Vietējās populārās mūzikas pavadībā ātri traucamies uz priekšu, un ainavā pamazām iezogas tuksneša motīvi. Sasniedzot Efroud termometrs saulē rāda man neticamo. Ir pārsniegta piecdesmit grādu robeža.
Izķemējam vairākus vietējo ūķus, vienā no tiem tiekam pie istabiņas ar dušu. Nebijusi ekstra, kuras sniegto apmierinājumu neizdodas ilgi izbaudīt - notekcaurulei iztrūkst daļa posma, kas sniedz iespēju vērojumā iekļaut augšējo kaimiņu higiēnas īpatnības. 52 grādi un vietējo faux guides trolēšana, kam pievēršamies, lai kliedētu uzmācīgo un vienveidīgo komunikācijas paternu, nedaudz nogurdina, un liek mums paņemt mazu diendusas pauzīti, kad,protams, viegli traumētā mugura sāk likt par sevi manīt. Tas neplānoti sagādā mums vienas dienas pauzi, lai mazliet atpūstos un apārstētu ceļa radītās skrambas.
Nākamā pusotra diena tiek pavadīt čilojot ielas kafejnīcās - viena no vislabākajām kafijām un tējām, kā arī vispatīkamākā atmosfēra; es pat pamanījos pilsētu nodēvēt par Marokas Berlīni -, tad nesekmīgi un sekmīgi mēģinot atrast ebreju kapsētu, kā arī degustējot visu veidu dateles. Erfoud tiek dēvēta par dateļu galvaspilsētu, kuras godu godam arī uztur. Cenas un kvalitāte ir fantastiska - aptuveni 3-4 lati par kilogramu dateļu -, tāpat, kaulējoties tirgū, tiku pie iespējas mazliet atsvaidzināt savas verbālās vācu valodas prasmes. Ja kapsētu pēc krietnas maldīšanās atradām, tad līdz vietējās nozīmes virsotnei un karaļa pilij smilšu vētras dēļ tā arī netikām. Ar mums vēl vēlīgā stopēšanas dieva gādību nākamajā dienā nonākam līdz Sahāras ziemeļu robežai, kur grasāmies dienas laikā veikt mazu reidu tuksnesī, lai vakarā sāktu mērot deviņu stundu garo ceļu un valsts vidieni. Reidu par veiksmīgu ir grūti nosaukt pieklusušās, bet ne pavisam aprimušās smilšu vētras dēļ - pievaram vien dažas mazas kāpiņas un atgriežamies atpakaļ tuvējā ciematā Merzouga, kur, abiem esot pusbadā un man iepazīstot ar vieglu karstuma dūrienu, sagaidām vakara autobusu. Diena paiet tējojot un mēģinot sameklēt kādu vietējo ēstuvi - tas lāgā neizdodas un nākas ieturēties kādā viesnīcā, kur pirmo un vienīgo reizi kaulējos par ēdienu cenu. Procesa gaitā uzduramies kādam franču kūrētam pagrimuma un samaitātības perēklim ar rozā sienām un Rumbulas in 90`s stila mūziku, un mazliet ieskvotojam kādu pamestu (lai gan par to neesmu pilnīgi drošs) ēku/virtuvi. Ap sešiem tiekam autobusā, lai ap trijiem naktī nonāktu Azrou. Muguras problēmas pēc garā pārbrauciena brīnumainā kārtā ir manāmi samazinājušās - laikam sedatīvu atslābināto ķermeni mētājot pa krēslu kāds skriemelis būs iegulis savā vietā. Garais Marokas garā ieturētais brauciens un pusdzīvais stāvoklis Merzoug`ā pirmo reizi brauciena laikā uzjundī alkas pēc mājām, precīzāk ilgas pēc Eiropas laika un telpas izpratnes.
Ķerdami auto un komunicējot ar vietējiem, mainām iecerēto maršrutu un uz tik vien kā uz deviņdesmit kilometru attālo Erfoud dodamies pa apkārtceļu caur Erachidia, kas no mums prasa jau ap simtsešdesmit kilometru. Līdz pirmajai pieturvietai tiekam vesti kondicionētā Francijas marokieša vadītā 4x4. Ceļš atgādina Route 66, tik vien kā pāris reizes vienmuļo ainavu atsvaidzina naftas meklēšanas brigādes darbībā, - cik nu ļauj spriest manas zināšanas par Marokas ekonomiku, par veiksmīgām tās nenosaukt. Otrais vadītājs izrādās gana izpalīdzīgs un beigās pat piedāvā naudu. Errachidia ieturam pusdienas - maize, olīvas, cepumi un augļi -, kam seko pāris kilometri caur/gar nepabeigtu militārā ciematiņa dzīvojamo blokmāju rajonu, mazs futbols ar vietējiem, līdz attopamies pie benzīntanka dienas viducī. Saulē aptuveni vismaz četrdesmit grādu, mašīnu gandrīz nav, bet vismaz izdodas atrast pieturas punktu koka paēnā, kur pavadām mazāk par pusstundu. Garākais stopējot pavadītais laiks, taču to nevar ne salīdzināt ar sešpadsmit stundām Eiropas dienvidos, lai veiktu nieka pārdesmit kilometrus ,- cita starpā, arī četrdesmit grādu svelmē. Šoreiz mūs paņem kāds Parīzes marokānis ar savu šoferi/darījumu partneri, kuri runā vienīgi franciski. Brīnumainā kārtā izdodas saprasties kaut zināmā vien pāris vārdus franciski, un tiekam pie izpirktas kafijošanas lielceļa malā.
Vietējās populārās mūzikas pavadībā ātri traucamies uz priekšu, un ainavā pamazām iezogas tuksneša motīvi. Sasniedzot Efroud termometrs saulē rāda man neticamo. Ir pārsniegta piecdesmit grādu robeža.
Izķemējam vairākus vietējo ūķus, vienā no tiem tiekam pie istabiņas ar dušu. Nebijusi ekstra, kuras sniegto apmierinājumu neizdodas ilgi izbaudīt - notekcaurulei iztrūkst daļa posma, kas sniedz iespēju vērojumā iekļaut augšējo kaimiņu higiēnas īpatnības. 52 grādi un vietējo faux guides trolēšana, kam pievēršamies, lai kliedētu uzmācīgo un vienveidīgo komunikācijas paternu, nedaudz nogurdina, un liek mums paņemt mazu diendusas pauzīti, kad,protams, viegli traumētā mugura sāk likt par sevi manīt. Tas neplānoti sagādā mums vienas dienas pauzi, lai mazliet atpūstos un apārstētu ceļa radītās skrambas.
Nākamā pusotra diena tiek pavadīt čilojot ielas kafejnīcās - viena no vislabākajām kafijām un tējām, kā arī vispatīkamākā atmosfēra; es pat pamanījos pilsētu nodēvēt par Marokas Berlīni -, tad nesekmīgi un sekmīgi mēģinot atrast ebreju kapsētu, kā arī degustējot visu veidu dateles. Erfoud tiek dēvēta par dateļu galvaspilsētu, kuras godu godam arī uztur. Cenas un kvalitāte ir fantastiska - aptuveni 3-4 lati par kilogramu dateļu -, tāpat, kaulējoties tirgū, tiku pie iespējas mazliet atsvaidzināt savas verbālās vācu valodas prasmes. Ja kapsētu pēc krietnas maldīšanās atradām, tad līdz vietējās nozīmes virsotnei un karaļa pilij smilšu vētras dēļ tā arī netikām. Ar mums vēl vēlīgā stopēšanas dieva gādību nākamajā dienā nonākam līdz Sahāras ziemeļu robežai, kur grasāmies dienas laikā veikt mazu reidu tuksnesī, lai vakarā sāktu mērot deviņu stundu garo ceļu un valsts vidieni. Reidu par veiksmīgu ir grūti nosaukt pieklusušās, bet ne pavisam aprimušās smilšu vētras dēļ - pievaram vien dažas mazas kāpiņas un atgriežamies atpakaļ tuvējā ciematā Merzouga, kur, abiem esot pusbadā un man iepazīstot ar vieglu karstuma dūrienu, sagaidām vakara autobusu. Diena paiet tējojot un mēģinot sameklēt kādu vietējo ēstuvi - tas lāgā neizdodas un nākas ieturēties kādā viesnīcā, kur pirmo un vienīgo reizi kaulējos par ēdienu cenu. Procesa gaitā uzduramies kādam franču kūrētam pagrimuma un samaitātības perēklim ar rozā sienām un Rumbulas in 90`s stila mūziku, un mazliet ieskvotojam kādu pamestu (lai gan par to neesmu pilnīgi drošs) ēku/virtuvi. Ap sešiem tiekam autobusā, lai ap trijiem naktī nonāktu Azrou. Muguras problēmas pēc garā pārbrauciena brīnumainā kārtā ir manāmi samazinājušās - laikam sedatīvu atslābināto ķermeni mētājot pa krēslu kāds skriemelis būs iegulis savā vietā. Garais Marokas garā ieturētais brauciens un pusdzīvais stāvoklis Merzoug`ā pirmo reizi brauciena laikā uzjundī alkas pēc mājām, precīzāk ilgas pēc Eiropas laika un telpas izpratnes.