Neirožu spēļu laukums

Tā nu trīs nedēļas tālajā Āfrikas kontinenta zemē Marokā ir galā. Pieskaitot pāris dienas pirms tripa prāta sakārtošanai un pāris pēc tai pašai nodarbei, būs vien viens apaļš mēnesis ar Magrebas nospiedumu pakausī.
, ka aukstais alus un sandales kājās veldzējuma vietā piedāvā vien pamatlīmeņa komforta samazinājumu ar ģeometriskai progresijai cienīgu kāpinājumu. Viss skaidrs - steidzami jādodas prom, lai mākslīgi paildzinātu pēdējās vasaras dienas un, kas pat svarīgāks, ieskatīties sejā citu priekšstatu nesējiem sejās. Pēc statistikas datiem gan mazliet vairāk kā pusei vajadzētu būt slēptai.
Par laimi jaunais un nu jau laikam izbijušais miteklis piedāvāja lielisku iespēju gandrīz pa taisno no gultas ielēkt divdesmitotrā numura autobusā, kas mūs un smagi paģirainus tūristus un vietējo leiboru transportē lidostas virzienā. Pēc nosacīti neilga laika, toties diezgan netīkami pavadīta - pieradums pie civilizētām aviokompānijām liek man aizmirst palūgties Alprazolama dievam, kā rezultātā trīs stundas pinos ausskaņa, raiņa lidmašīnas dūkoņas un līdzbiedru skaņu un pārtuvības sajūtu mudžeklī -, esam Briselē. Tur, sev atgādinot, ka pēdējās vasaras dienas esot jābauda ar pilnu krūti, laiski pagulšņāju pielidostas zāles pleķīti, un vēl pēc gandrīz trīs stundām jau esmu Marakešas lidostā, kas, no atmiņu dzīlēm izvilkdama kadrus no filmām par trešās pasaules kontrastiem, sagaida ar monumentāliem izmēriem un tikpat spēcīgu pamestība sajūtu - šķiet, ka mūsu reiss ir vienīgais ienākošais un izejošais. Turpat pieskaņoju virskārtu 42 grādiem, kas par laimi sausā gaisa dēļ ir vieglāk izturami nekā karstuma viļņi Viduseiropā.
Samainījuši līdzi atvestos eiro pret dirhamiem, iegādājuši vietējo sim karti, bet ne par laimi vēl papildus telefonu, ko ar mērenu cītību mums mēģināja iesmērēt, nolemjam, ka nemaksāsim divdesmit naudiņas par lidostas autobusu, un dodamies medīt vietējās satiksmes brīnumu, kas pēc nelielas ņemtnes ar taksistiem, orientēšanos, smadzeņu nespēju atpazīt acu priekš esošo ekrāntapeti un pirmajiem kultūršokiem par desmitreiz mazāku summu* nogādāja mūs pašā Marakešas sirdī.
Neiegrismtot liekās izklāsta detaļās, jāsaka,ka samērā viegli izdodas atrast hosteli, ja neskaita, ka no gps pēc pārstartēšanas ir pazuduši atliktie punkti ,kas neļauj saprast kurā pieturā būtu jāraušas arā. Hostelī pieradinu sevi pie jaunās tupošās pozas un nolemjam doties ieturēties uz vecpilsētas galveno tūristu kāstuvi laukumu, kas, ka izrādījās vēlāk, ir gana liela kļūda, taču tajā pašā laikā ļauj sevi norūdīt, lai vēlāk sastaptās pilsētās liktos kā viegla pastaiga. Mēģinājums paēst, kas par spīti sajūtai kā bērnības murgos, kuros mēģini izvairīties un atkauties no no nemitīgi uzglūnošiem uzbrucējiem, lēnām pārtop realizācijā. Pirms gliemežu novārījuma baudīšanas un iegrimšanas vietējo versijā par fish `n chips*, tumsā un spožu laternu gaismā nākas izvairīties no noteikumus un ceļa apgaismes objekta nepazīstošiem mopēdistiem, improvizētu ēstuvju nekaunīgiem un apņēmīgiem iekšā rāvējiem, hennas zīmējumu piedāvājumiem un vēl pāris veidiem, kuros mūs mēģina atsvabināt no tā jau pieticīgā ceļojuma budžeta. Par laimi gandrīz visi mēģinājumi beidzas veiksmīgi eiropiešu komandas labā, tik vien kā zivju vīrs grib noplēst 80D par diviem apmierinātiem kuņģiem, ko gan nevar teikt par garšas kārpiņām. Atvados ar 70D un mulsuma smaidu, vēl neapzinoties, ka esmu baudījis vienu no ceļojuma dārgākajām maltītēm.


*1EUR=10,8MAD
**Ceļojuma laikā māju aktīvais veģetārisms tiek apzināti atstāts novārtā, lai pilnvērtīgāk ieskatītos vietējo bļodiņās.

Djem El-Fna tumsā