Uz dienvidiem
Posted on 2012.09.21 at 22:26
Pa šaurajiem zigzaga veida kalnu celiņiem pāris stundas tiekam kārtīgi pametāti. Es izteiku vien ar smeldzošu muguru un miega badu, kamēr daļa vietējo aktīvi dīrā āžus un pa starpai piemin visvareno.
, kas tandēmā ar vadītāja braukšanas stilu nereti piedāvā aizdomāties par iespēju jau šeit un tagad noslēgt spēju pieredzēt.
Marokas gars, protams, ir klātesošs visur, līdz ar to braucienu noslēdzam gandrīz pēc septiņām stundām mazā ciematiņā Baoumalne Dades mazliet vairāk kā 300 kilometrus uz dienvidaustrumiem no `Kešas. Tur mūs vajadzētu sagaidīt CS hostam. Uz čali vārdā Quad no štatu pīskorpistiem nākas mazliet pagaidīt, kas mums sniedz lielisku iespēju patrenēt savas faux guide jeb gidu-viltvāržu aizvārdošanas spējas, kuras tiem, kā mums sākumā liekas, ir gadu gaitā attīstītas. Liekam cerības, ka pastaiga kopā ar brīvprātīgo aktīvistu varētu būt mierīgāka, tomēr tā gluži nav. Ja no dažādiem uzbāzīgiem piedāvājumiem esam atsvabināti, tad no viegla sprieguma gaisā gan ne. Reizēm šķiet, ka Herberts IV aka Quads sociālās situācijas izskatās vidēji par procentiem divdesmit vairāk sasprindzis par mums. Vai jau saprast, jo grūti zināt kādu postu puiša ne labākajam sociālajam uzkrājumam var nodarīt divi tikko iebraukuši baltseji. Tomēr mēs turamies cienīgi, - vismaz pašiem tā notiekti šķiet. Visas rietumu iedēstītās vaļības paliek ķermeniski neizteiktas.
Remdējuši nāvīgu izsalkumu vietējā ēstuvē ar random dārzeņiem pildītu bageti, dodamies atvilkt elpu pie rindkopas varoņa. Izrādās, ka puisim ir problēmas ar pabūšanu mierā, toties ir teicamas gatavošanas spējas, kas rezultējas vairākās gardās maltītes turpmākajās dienās, kas ļauj ietaupīt lieku dirhamu un atpestīt garšas kārpiņas no vietējā piedāvājumā, kas lika pārvērtēt stereotipu par marokāņu izsmalcinātu garšvielu izjūtu. Marakešas pirmā tadžīnveidīgā maltīte un otrā jērkebabaviedīgā, abas vietējo ēstuvēs, raisīja pamatīgas ekspektācijas par garšu ceļojumu, kuram gana ātri vien nācās noplakt. Nevaru teikt, ka slikti, - es būtu stāvā sajūsmā ko tādu patērēdams Latvijas vidējā ēstuve, tomēr viss šķita mazliet par neizteiksmīgu un vienveidīgu.
gap Nākamajā dienā no pašā rīta esam augšā un, neapmierinājuši jau pāris dienās izveidojušos atkarību no pārcukurotā berberu viskija, dodamies uz kalnu aizu, baudīdami pirmo pieredzi grand taxi - parasti tas ir pavecs Mercedes, kur bez vadītāja priekšējā sēdeklī ietilpst divi, bet aizmugurējā - četri cilvēki; šoreiz esam tehnikas vienībā ar plus trim vietām, kuras pēdējā rindā aizņemam mēs un kāda paveca berberu māmuļa. Brauciens ir negaidīti mierīgs un līdzens, un, cienādamies ar vietējo pirkto maizi un pa ceļam uzsēdinājuši astoto pasažieri uz jumta, pēc pusotras stundas sasniedzam vajadzīgo punktu, kur, vingrinoties berberu valodā, saucu Sāfi, Sāfi, kas ļauj pamest veco konservu bundžu un turpināt ceļu atpakaļ cauri aizai. Nolemjam spēkus pietaupīt nākamajai aizai, it kā slavenākajai no māsām, un visu atpakaļceļu ejot nemērojam. Pusceļu nogājuši un pēcpusdienas kalnu saulē apdeguši, sākam stopēt atpakaļ, kas izdodas pārsteidzoši labi. Divi itāļu tūristi pirmajā auto, savukārt otrajā divi austrālieši, kas nofraktējuši kādu vietējo, kas mūs aizvizina līdz pašam ciemata centram, kur pat vairs netiekam tramdīti. Šķiet, ka, ievēroti pirmajā dienā, lielu interesi vairs neizraisam. Vakarā laiski dirnam uz jumta, ar hostu apspriezdami vīriešu savstarpējo sakaru iezīmes, kamēr no lielceļa plakāta uz mums nolūkojas karalis, kurš, kā izrādās, valstī, kurā homoseksuālisms ir aizliegts ar likumu, pats šādas aktivitātes nemaz nesmādējot. Arī nakti pavadām brūno, visu redzošo acu pavadībā, un no rīta veiksmīgi nostopējam mašīnu uz stundas brauciena attālumā esošo Tinrir. Ceļs paiet sarunās ar kādu, pēc visa spriežot, arābu, kas savulaik dienas vadījis Dānijā. Arī šis pirmais nostopētas marokānis naudu neprasa, un sākam rēķināt, ka, veiksmei mūs nepametot, varētu atgūt zaudēto biļešu naudu. Ja atmiņa neviļ, tie bija vien nieka 25 eiro divām personām, taču Maroka tā tomēr nav pati mazākā naudas summa: vidēji gaļa maizē maksā no 10-20 dirhamiem, atkarībā no reģiona un piedevu daudzumu, savukārt tadžīnā gatavota gaļa un dārzeņi 25-30. Un 30 jau gana tūristiskā vietā.
Piesēžam centrālajā hotelī un ar Nurīnu - Meksikas izcelsmes Amerikas pilsoni - dzeram tēju, gaidot vietējo hostu vārdā Samirs, ko sagaidām vien pēc pāris stundām. Palēnam sākam pierast pie marokāņu laika izjūtas. Puisis izrādās gana nerunīgs un vienmēr augsts kā vēja dēlis, kas raisa zināmu nesaprašanos un nevajadzīgu paranoju. Puisis, mazliet virs trīsdesmit, kā jau liela daļa vietējo labu labo hašiņu nesmādē. Pa ceļam uz transportu novērojam kārtējo līmes ostīšanas upuri, kurš uz citu toxibrāļu fona izceļas ar dreifēšanu pa galveno ceļu daļēji aizlipušām skropstā. Tad nu, ļaujot mītnes devējam samaksāt par el grando un nobraukuši kādu pusstundu, sākam gājienu uz mitekli cauri oāzei. Tas izrādās gana ekskluzīvs priekš gandrīz nekurienes - kalna galā, augstas sētas apjozts, radis savu mieru trīs stāvos ar terasi pie sāniem, kas liek nesaprast, vai naudiņa griežas pateicoties tūristiem vai kādam citam ienākumu avotam.
Tikuši pie kārtējās devas tējas, piesēžam pagalmā uzpīpet, bet miers nav ilgs. Samira tēvs ir klāt ar divām A3 formāta pastkartēm. Skaidrs - grib mūsu naudu! Taču pieņēmums ātri sāk šķist pa gabaliem, saprotot, ka tajās attēlota Monako. Gari runādams mums nezināmā mēlē, tomēr pamanās izspļaut ko par pieciem eiro. Piedāvājums nopirkt Marokas pastkartes būtu viegli aizvainojošs, bet kā noreaģēto uz Monako kartīšu piedāvājumu, vispār nav skaidrs. Par laimi, izrādās, ka kartītes par piecām eirām ir gādājis pats namatēvs savā būvstrādnieka trimdas darba posmā, kas ne tik liek mums atviegloti nopūsties, bet arī izskaidro savrupmājas esamību.
Vēlāk iepazīstamies ar Samira un viņa brāļa angļu valodas pasniedzēju, kas, spriežot pēc viņu komunikācijas spējām nav tas labākais. Izskatās jau diži glauns milzīgajā viesistabā, Sony titulu nesdams, bet darbs palicis pusratā. Tiekam pie sjestas pauzes, bet vakarā eksplorējam oāzi, un secinām, ka kalnu cilvēku ugunskurs ir zivju dīķa vērošana, kas mūs ne īpaši aizrauj. Ceļu uz mājām pavadām tumsā starp irigācijas grāvjiem, laukiem un milzu vardēm. Sastopam arī vietējo kapsētu, kas sākumā liek domāt, ka tas ir vien lauks ar pāris atkritumu vienībām, bet maldus kliedē pāris necilās pamanītās kopiņas.
Vakaru paiet mierpilnā garā uz terases, tikai kaut kur pakausī griežas redzētais uzraksts un dušas durvīm četrās valodās, - metīs vai nemetīs? Pirms brauciena pārlieku daudz ir nācies lasīt par dažādiem tūristu uzmešanas gadījumiem, kas rada pārlieku lielu piesardzību.
Nākamās dienas solītais divdesmit minūšu kāpiens līdz aizai izvēršas par gājienu cauri vairākām oāzēm, kalnu ceļiem, vairākām gandrīz iekrišanām irigācijas grāvjos un stereotipisku kalnu ciematiņu, kur knapi apģērbti bērni, dresējot pa eskrementiem klātu taciņu/novadreni, cīnās gana ar mums, gan savā starpā par Samira drauga "Tarzāna" sagādātajām savvaļas vīnogām. Tiekam no tām veismīgi atbrīvoti, par ko pārāk nepārdzīvojam, jo sava tiesa jau ir vēderā. Un iesauka nebūt nav mana koloniālā prātamoda radīta, bet gan paša Tarzāna sev dotā iesauka pēc kāpiena pēc jau minētajiem gardumiem. Kāpienam kalnā/aizā turpinoties, nākas konstatē, ka telefoniski hosts angliski ar kādu runā pietiekami labi, bet mūsu teikto atsakās saprast, kas dienai tuvojoties otrai pusei un nogurumam pastiprinoties, liek nolemt, ka kāpts varētu būt gana un laiks doties uz Tinriru, lai vakarā satiktu Nurin un citus humanitāros brīvprātīgos. Puiši izskatās mūs nesaprotam un tik turpina skandēt kaut ko par kalna galā esošo restorānu, kas mūs lāgā vairs nepriecē. Viegli nokaitināti nolemjam pārbaudīt savas aktierspējas. M jāuzņemas trauslas meitenes ar traumētu potīti loma, kamēr es balansēju starp mačo čali un norūpejušos vīru. Spēlē vienā garā divstundu cēlienā izrādās gana nogurdinoša, tāpēc pēc divu transporta veidu izmantošanas un divām atpakaļceļā pavadītām stundām, atslīgstam hosta villā. Kā beigu beigās izrādījās, puikas mazliet naivi un valodu nezinoši, bez kādām negatīvām iecerēm - pārtikušie kalnu zēni grib vien kliedēt garlaicību ar rietumu viesiem. Pēc elpas atvilkšanas, paēduši atkal tadžīnā gatavotus dārzeņus un gaļu, neiztrūkstot maizei un tējai, pakojamies uz pilsētu kādā kravas mašīnā par kuru atkal samaksā Samirs.
Vakars paiet pīskorpistu bariņa pavadībā, Quadam un Nurin gatavojot izcilu picu. Ikdienišķs vakars dienvidos - uzsprāgst gāzes pievads, bet pirms tam ir gods iepazīties ar bēdīgi slaveno viltgidu Omar the Rapist. Ciemā sabraukušie `kāņi ir samērā truli un kaitinoši, kas liek vēlēties ātrāk atlūzt, jo nākamajā dienā ar stopiem jāpārvar vairāki simti kilometri. Vakars nevedas un paliekam divatā ar jau vārdos nosauktajiem; mazliet sarunas par politiku un gastronomiju, un dodamies pie miera.
, kas tandēmā ar vadītāja braukšanas stilu nereti piedāvā aizdomāties par iespēju jau šeit un tagad noslēgt spēju pieredzēt.
Marokas gars, protams, ir klātesošs visur, līdz ar to braucienu noslēdzam gandrīz pēc septiņām stundām mazā ciematiņā Baoumalne Dades mazliet vairāk kā 300 kilometrus uz dienvidaustrumiem no `Kešas. Tur mūs vajadzētu sagaidīt CS hostam. Uz čali vārdā Quad no štatu pīskorpistiem nākas mazliet pagaidīt, kas mums sniedz lielisku iespēju patrenēt savas faux guide jeb gidu-viltvāržu aizvārdošanas spējas, kuras tiem, kā mums sākumā liekas, ir gadu gaitā attīstītas. Liekam cerības, ka pastaiga kopā ar brīvprātīgo aktīvistu varētu būt mierīgāka, tomēr tā gluži nav. Ja no dažādiem uzbāzīgiem piedāvājumiem esam atsvabināti, tad no viegla sprieguma gaisā gan ne. Reizēm šķiet, ka Herberts IV aka Quads sociālās situācijas izskatās vidēji par procentiem divdesmit vairāk sasprindzis par mums. Vai jau saprast, jo grūti zināt kādu postu puiša ne labākajam sociālajam uzkrājumam var nodarīt divi tikko iebraukuši baltseji. Tomēr mēs turamies cienīgi, - vismaz pašiem tā notiekti šķiet. Visas rietumu iedēstītās vaļības paliek ķermeniski neizteiktas.
Remdējuši nāvīgu izsalkumu vietējā ēstuvē ar random dārzeņiem pildītu bageti, dodamies atvilkt elpu pie rindkopas varoņa. Izrādās, ka puisim ir problēmas ar pabūšanu mierā, toties ir teicamas gatavošanas spējas, kas rezultējas vairākās gardās maltītes turpmākajās dienās, kas ļauj ietaupīt lieku dirhamu un atpestīt garšas kārpiņas no vietējā piedāvājumā, kas lika pārvērtēt stereotipu par marokāņu izsmalcinātu garšvielu izjūtu. Marakešas pirmā tadžīnveidīgā maltīte un otrā jērkebabaviedīgā, abas vietējo ēstuvēs, raisīja pamatīgas ekspektācijas par garšu ceļojumu, kuram gana ātri vien nācās noplakt. Nevaru teikt, ka slikti, - es būtu stāvā sajūsmā ko tādu patērēdams Latvijas vidējā ēstuve, tomēr viss šķita mazliet par neizteiksmīgu un vienveidīgu.
gap Nākamajā dienā no pašā rīta esam augšā un, neapmierinājuši jau pāris dienās izveidojušos atkarību no pārcukurotā berberu viskija, dodamies uz kalnu aizu, baudīdami pirmo pieredzi grand taxi - parasti tas ir pavecs Mercedes, kur bez vadītāja priekšējā sēdeklī ietilpst divi, bet aizmugurējā - četri cilvēki; šoreiz esam tehnikas vienībā ar plus trim vietām, kuras pēdējā rindā aizņemam mēs un kāda paveca berberu māmuļa. Brauciens ir negaidīti mierīgs un līdzens, un, cienādamies ar vietējo pirkto maizi un pa ceļam uzsēdinājuši astoto pasažieri uz jumta, pēc pusotras stundas sasniedzam vajadzīgo punktu, kur, vingrinoties berberu valodā, saucu Sāfi, Sāfi, kas ļauj pamest veco konservu bundžu un turpināt ceļu atpakaļ cauri aizai. Nolemjam spēkus pietaupīt nākamajai aizai, it kā slavenākajai no māsām, un visu atpakaļceļu ejot nemērojam. Pusceļu nogājuši un pēcpusdienas kalnu saulē apdeguši, sākam stopēt atpakaļ, kas izdodas pārsteidzoši labi. Divi itāļu tūristi pirmajā auto, savukārt otrajā divi austrālieši, kas nofraktējuši kādu vietējo, kas mūs aizvizina līdz pašam ciemata centram, kur pat vairs netiekam tramdīti. Šķiet, ka, ievēroti pirmajā dienā, lielu interesi vairs neizraisam. Vakarā laiski dirnam uz jumta, ar hostu apspriezdami vīriešu savstarpējo sakaru iezīmes, kamēr no lielceļa plakāta uz mums nolūkojas karalis, kurš, kā izrādās, valstī, kurā homoseksuālisms ir aizliegts ar likumu, pats šādas aktivitātes nemaz nesmādējot. Arī nakti pavadām brūno, visu redzošo acu pavadībā, un no rīta veiksmīgi nostopējam mašīnu uz stundas brauciena attālumā esošo Tinrir. Ceļs paiet sarunās ar kādu, pēc visa spriežot, arābu, kas savulaik dienas vadījis Dānijā. Arī šis pirmais nostopētas marokānis naudu neprasa, un sākam rēķināt, ka, veiksmei mūs nepametot, varētu atgūt zaudēto biļešu naudu. Ja atmiņa neviļ, tie bija vien nieka 25 eiro divām personām, taču Maroka tā tomēr nav pati mazākā naudas summa: vidēji gaļa maizē maksā no 10-20 dirhamiem, atkarībā no reģiona un piedevu daudzumu, savukārt tadžīnā gatavota gaļa un dārzeņi 25-30. Un 30 jau gana tūristiskā vietā.
Piesēžam centrālajā hotelī un ar Nurīnu - Meksikas izcelsmes Amerikas pilsoni - dzeram tēju, gaidot vietējo hostu vārdā Samirs, ko sagaidām vien pēc pāris stundām. Palēnam sākam pierast pie marokāņu laika izjūtas. Puisis izrādās gana nerunīgs un vienmēr augsts kā vēja dēlis, kas raisa zināmu nesaprašanos un nevajadzīgu paranoju. Puisis, mazliet virs trīsdesmit, kā jau liela daļa vietējo labu labo hašiņu nesmādē. Pa ceļam uz transportu novērojam kārtējo līmes ostīšanas upuri, kurš uz citu toxibrāļu fona izceļas ar dreifēšanu pa galveno ceļu daļēji aizlipušām skropstā. Tad nu, ļaujot mītnes devējam samaksāt par el grando un nobraukuši kādu pusstundu, sākam gājienu uz mitekli cauri oāzei. Tas izrādās gana ekskluzīvs priekš gandrīz nekurienes - kalna galā, augstas sētas apjozts, radis savu mieru trīs stāvos ar terasi pie sāniem, kas liek nesaprast, vai naudiņa griežas pateicoties tūristiem vai kādam citam ienākumu avotam.
Tikuši pie kārtējās devas tējas, piesēžam pagalmā uzpīpet, bet miers nav ilgs. Samira tēvs ir klāt ar divām A3 formāta pastkartēm. Skaidrs - grib mūsu naudu! Taču pieņēmums ātri sāk šķist pa gabaliem, saprotot, ka tajās attēlota Monako. Gari runādams mums nezināmā mēlē, tomēr pamanās izspļaut ko par pieciem eiro. Piedāvājums nopirkt Marokas pastkartes būtu viegli aizvainojošs, bet kā noreaģēto uz Monako kartīšu piedāvājumu, vispār nav skaidrs. Par laimi, izrādās, ka kartītes par piecām eirām ir gādājis pats namatēvs savā būvstrādnieka trimdas darba posmā, kas ne tik liek mums atviegloti nopūsties, bet arī izskaidro savrupmājas esamību.
Vēlāk iepazīstamies ar Samira un viņa brāļa angļu valodas pasniedzēju, kas, spriežot pēc viņu komunikācijas spējām nav tas labākais. Izskatās jau diži glauns milzīgajā viesistabā, Sony titulu nesdams, bet darbs palicis pusratā. Tiekam pie sjestas pauzes, bet vakarā eksplorējam oāzi, un secinām, ka kalnu cilvēku ugunskurs ir zivju dīķa vērošana, kas mūs ne īpaši aizrauj. Ceļu uz mājām pavadām tumsā starp irigācijas grāvjiem, laukiem un milzu vardēm. Sastopam arī vietējo kapsētu, kas sākumā liek domāt, ka tas ir vien lauks ar pāris atkritumu vienībām, bet maldus kliedē pāris necilās pamanītās kopiņas.
Vakaru paiet mierpilnā garā uz terases, tikai kaut kur pakausī griežas redzētais uzraksts un dušas durvīm četrās valodās, - metīs vai nemetīs? Pirms brauciena pārlieku daudz ir nācies lasīt par dažādiem tūristu uzmešanas gadījumiem, kas rada pārlieku lielu piesardzību.
Nākamās dienas solītais divdesmit minūšu kāpiens līdz aizai izvēršas par gājienu cauri vairākām oāzēm, kalnu ceļiem, vairākām gandrīz iekrišanām irigācijas grāvjos un stereotipisku kalnu ciematiņu, kur knapi apģērbti bērni, dresējot pa eskrementiem klātu taciņu/novadreni, cīnās gana ar mums, gan savā starpā par Samira drauga "Tarzāna" sagādātajām savvaļas vīnogām. Tiekam no tām veismīgi atbrīvoti, par ko pārāk nepārdzīvojam, jo sava tiesa jau ir vēderā. Un iesauka nebūt nav mana koloniālā prātamoda radīta, bet gan paša Tarzāna sev dotā iesauka pēc kāpiena pēc jau minētajiem gardumiem. Kāpienam kalnā/aizā turpinoties, nākas konstatē, ka telefoniski hosts angliski ar kādu runā pietiekami labi, bet mūsu teikto atsakās saprast, kas dienai tuvojoties otrai pusei un nogurumam pastiprinoties, liek nolemt, ka kāpts varētu būt gana un laiks doties uz Tinriru, lai vakarā satiktu Nurin un citus humanitāros brīvprātīgos. Puiši izskatās mūs nesaprotam un tik turpina skandēt kaut ko par kalna galā esošo restorānu, kas mūs lāgā vairs nepriecē. Viegli nokaitināti nolemjam pārbaudīt savas aktierspējas. M jāuzņemas trauslas meitenes ar traumētu potīti loma, kamēr es balansēju starp mačo čali un norūpejušos vīru. Spēlē vienā garā divstundu cēlienā izrādās gana nogurdinoša, tāpēc pēc divu transporta veidu izmantošanas un divām atpakaļceļā pavadītām stundām, atslīgstam hosta villā. Kā beigu beigās izrādījās, puikas mazliet naivi un valodu nezinoši, bez kādām negatīvām iecerēm - pārtikušie kalnu zēni grib vien kliedēt garlaicību ar rietumu viesiem. Pēc elpas atvilkšanas, paēduši atkal tadžīnā gatavotus dārzeņus un gaļu, neiztrūkstot maizei un tējai, pakojamies uz pilsētu kādā kravas mašīnā par kuru atkal samaksā Samirs.
Vakars paiet pīskorpistu bariņa pavadībā, Quadam un Nurin gatavojot izcilu picu. Ikdienišķs vakars dienvidos - uzsprāgst gāzes pievads, bet pirms tam ir gods iepazīties ar bēdīgi slaveno viltgidu Omar the Rapist. Ciemā sabraukušie `kāņi ir samērā truli un kaitinoši, kas liek vēlēties ātrāk atlūzt, jo nākamajā dienā ar stopiem jāpārvar vairāki simti kilometri. Vakars nevedas un paliekam divatā ar jau vārdos nosauktajiem; mazliet sarunas par politiku un gastronomiju, un dodamies pie miera.