Šodien ievācos jaunā dzīvoklī kārotajā rajonā. Žēl, ka nevaru pati sevi apķert un nobučot uz vaidziņa. Tā jau saka, mīlestība pašam pret sevi ir romāns un medusmēnesis visa mūža garumā.
Tas viens. Otrs - izcepu picu. Milti, sāls, raugs, ūdens. Tomātu mērce ar ķiplokiem, olīveļļa, svaigi rīvēts parmigiano padaudz, mocarella tā pavairāk, svaigas bazilika lapas, atakal svaidīšana ar olīveļļu, uz sakarsētas akmens plāksnes 220 grādos uz aptuveni 10 min. Klasiskā Margarita - natural beauty! Ar aukstu vīniņu. Tagad pakojos.
Atceros, kad bernībā uzzināju, ka cilvēki mirst, es vēl ilgi tincināju mammu - vai es arī miršu...Negribējās ticēt, biju pilnīgi pārliecināta par savu nemirstību un kā minimums - dievišķu izcelsmi (pat dievu es bērnībā uzrunāju nevis kā kaut ko pārāku par sevi, bet kā čomu, ko palūdzu izlīdzēt). Pieņemt domu, ka es ARĪ (kā visi citi) miršu, es atsacijos, sāku ticēt, ka es būšu izņēmums, kas nemirs :) Tagad uz dzīvi sāku skatīties reālistiski, ieskaitot mirstības apzināšanās aspektu. Uz nāves fona - kādas ir manas prioritātes. Pašreiz izbaudu, ka nekas nebesī ilgi. Es visu un visus saprotu un tāpēc - momentā piedodu un aizmirstu.

Labi, ka es varu atļauties dzīvot pēc principa - boring - next, boring - next, boring - next un ne uz ko neapstāties pret pašas gribu. Es apzinos, ka cilvēki, kas dzīvo paši sev (pēc paša izvēles, ne spiesti) - skaitās sekli, egoistiski, vai citādi aizdomīgi, bet būt šādam cilvēkam ir ōsam. Būt ar kādu kopā prieka, ne pienākuma pēc.