Nu, tā, ko lai saka. Sēžu randiņā ar čali (2 m) atslābinājos un nevilšus sāku kā draudzenei stāstīt savus interneta iepazīšanās medniecības stāstus un bildes rādīt. Viņš paliek nopietns, sagumst un neizpratnē jautā - kāpēc tu man to stāsti un rādi? Es tā, nu, kā - dalos ar tevi pieredzē... Viņš negribot zināt...Tagad atceroties, kauns par sevi :/ (man visu laiku sev jāatgādina, ka cilvēkiem ir arī jūtas) :)

Tagad aizdomājos, vai esmu greizsirdīga...Man ir drīzāk sekojoši - ja meitene ir skaista, vai savādāk kaut kas foršs - tad es priecājos par labu gaumi un greizsirdīga neesmu, pazemīgi varu paiet maliņā. Ja meitene ir meh pēc izskata, vai nesaistoša pēc personības, vai kā savādāk man subjektīvi necepī, tad es tikai paraustu plecus, sak - nez ko viņš viņā saskata un novēršos, negribot nemaz iedziļināties.

Tagad sāku saprast islama daudzsievības niansi, kad precēt vēl vienu var tikai ar pirmās sievas akceptu un svētību!