diena sākās jau pavisam interesanti,
šķiet pats fakts, ka atsāku redzēt sapņus ir pietiekami satraucošs.




pamodos vēlu

sarunājām tikties ar Līvu pēc kādas stundas pie stacijas pulksteņa, lai vēlāk varētu nodoties dambretes spēlei  kaut kur pie dabas un tālāk no cilvēkiem

izkāpu no transporta, kurā es pamanīju, ka cilvēki ir atsākuši uz mani pastiprināti skatīties, bet tas nekas...

tātad, es izkāpu no transporta( galapunktā) un sāku virzities uz priekšu. šķērsojot krustojumu un sperot vēl kādus 10 soļus , es atkal sastingu.
uzminiet, kas man nāca pretī ?

nu bet protams, tas bija vīrietis no manas logo bildītes !
joprojām kopā ar savu garkāji blondīni

nu ko, es taču nevarēju atļaut vēlreiz šādai veiksmei paslīdēt man garām ... pēc kāda 5sekunžu ilga pārdomu brīža es izlēmu neturpināt ceļu pie Līvas (stacijas pulkstenis), bet sāku izsekot šo noslēpumaino vīrieti  vai vismaz noturēt viņu  redzamā attālumā.
tiesa gan es paspēju piezvanīt Līvai un ziņot par atrašanās vietas maiņu, lai arī viņai tiek šis prieks - ieraudzīt manu logo bildīti dzīvē.

  pie krustojuma apstājos gan es, gan logovīrietis, gan viņa draudzenīte...

šajā brīdī pār mani nāca apskaidrība  ar nosaukumu "FOTOAPARĀTS"
āleluja. man taču pie sāniem ir mans lieliskais uzticamais biedrs fotoaparāts 
ilgi nedomājot es izvilku to no somiņas, stresaini iebāzu pirmo pa rokai pagrābto fotofilmiņu (kura starpcitu izrādījās, mana ilgi glabātā un lolotā praktikumā vinnētā  - taupītā)  un sāku  slimīgi uzspēlēti "ķert pilsētas ainavu" patiesībā mērķējot uz savas nākamās logo bildītes iespēju

tas viss bija jādara ātri, jo jo jo sarkanā gaisma taču nav mūžīgi!  protams, kad iedegās zaļā es nesos visiem pa priekšu, lai varētu  paspēt pielīst priekšā šim logo vīram un nejauši noķert viņa attēlu kopā ar visu  viņa plīvojošo matu šķipsnu uz pieres. hmm ... vai viņš pamanīja šo fanātisko skraidelēšanu ap viņu turot rokās aparātu ar 28 - 200mm objektīvu?
skats jau nu smieklīgs bezgala
kad viņš tomēr to pamanīja es uz kādu mirkli izlikos apbrīnojam stacijas arhitektūru un tad it kā nemanāmi turpināju viņam sekot līdz pat  mikriņu pieturai, kurā viņš arī apstājās.

un tur jau skrēja Līva... izliekoties, ka apskatās maršrutnieku sarakstus, viņa nopētīja manu logo pusisi un apstiprinājā, ka man tiešām nerādās. tas ir viņš !

... tad mēs izlēmām neturpināt  viņa vajāšanu un braucām uz mežparku. par nožēlu atklājās, ka lieliskajam kokam ir nozudušas daudzas jo daudzas skaistās saknes.
pavadot ilgu laiku sarunās plānos iecerēs  ilūzijās ...
guļot un skatoties debesīs vai zaudējot dambretes spēlē...

jā, tā pagāja šodiena