Mūsu sabiedrībā ir problēma ar neagresīvu komunikāciju, to mēs zinām. Pēdējās pāris dienās esmu redzējis un arī nejauši bijis iesaistīts sadzīviskās situācijās publiskajā telpā, kur cilvēki nespēj/nevēlas savu lūgumu vai prasību nepazīstamiem līdzcilvēkiem izteikt laipnā vai vismaz normālā tonī, bet to uzreiz jau dara uzvilkušies un nu jā, agresīvi. Tas man liek domāt par šo problēmu pašam sevī. Arī man pašam brīžiem ir problēma ar neagresīvu komunikāciju, šaubu nav, bet tā nu ir sanācis, ka tā man neizpaužas šādās sadzīviskās situācijās, bet privātās attiecībās, kad pietrūkst pacietības vai nostrādā kāds trigeris, kas aktivizē kaut kādu aizvainoto iekšējo bērnu - nu arī situācijai nesamērīgas emocionālas reakcijas. Tas, ka man tas neizpaužas publiskajā telpā random saskarsmē ar cilvēkiem - paldies dievam, lai gan nezinu, kā būtu, ja man kāds verbāli nāktu virsū brīdī, kad man pašam ir kaut kāds sūdīgs moments. Es drīzāk pagrieztu muguru un sāpināts un nikns aizietu prom - kas nozīmē grūtības izturēt un adekvāti noreaģēt, neiebraucot galējībās, jo man pašam ir ļoti vāja tolerance pret agresiju, lai gan manī pašā tā arī mīt - tāpat jau savu ego indes pili iekšā nēsāju, notrigerējos ar tuvākajiem, sliktos brīžos reizēm domāju nosodošas domas par mazpazīstamiem cilvēkiem (un, man šķiet, diezgan ātri saožu iekšēji nosodošus cilvēkus, kuri komunikācijā to neizrāda, jo tas ir pretrunā tēlam, kuru viņi gribētu radīt).
Droši vien šīs publiskās agresīvās komunikācijas cēloņi ir dažādi - kādam hronisks fona stress, citam slikta fiziska pašsajūta, vēl kādam neapzināts atvieglošanās - dusmu izgāšanas - mehānisms. Lai nu kā, baigi gribas to mazināt sevī. Tas nozīmē - pazīt sevi, uzņemties par sevi rūpes, lai mazinātu iekšējo distresu, laikus saprast, kas ar mani notiek, un palīdzēt sev. Dzīvojot sabiedrībā, kurā daudziem cilvēkiem ir ļoti sūdīgas emociju regulācijas prasmes, kaut ko mainīt var, trenējot savējās un neeskalējot agresiju.