Esmu apmierināts ar kāda pēdējā gada progresu dzīvesveida sakārtošanas jomā, esmu uz nenoteiktu laiku atmetis alkoholu, nikotīnu un jūtu, kā tas man ir palīdzējis ar pašsajūtu. BET. Ir viena lieta, ar kuras atmešanu pagaidām īpaši nevedas. Tas ir fakinais cukurs. No vienas puses, liekas, ka es pamazām mentāli nobriestu un kad būšu gatavs, tad cukura atmešana notiks viegli. No otras puses, varbūt nekā nebija un bez brutāla gribasspēka piemērošanas nekas nenotiks. Tajos momentos, kad visu dienu esi pavadījis šajā ziņā labi, bet tad kolēģis ved mājās un iebrauc makdonalda drive-in. Un tev tāds - ai labi, es paņemšu vienu saldējuma kokteili. Nākamajā rītā kaut kādas morālas paģiras. Man arī liekas, ka suši manam organismam arī ir kļuvis par džankfūdu un nelabvēlīgi ietekmē kaut kādu vispārējo pašsajūtu. I mean, baltie rīsi. Bet tas cukurs.. Tam ir laiks doties, un kamēr tas nav devies, tas mani gruzī kā jebkura cita apjēgta, bet neatrisināta atkarība.