paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

laiks tāds aizkavējies, nekādi nevaru pierast, ka jau jūlijs. pat jūniju nepaguvu pieradināt, paskrēja garām kā raibs runcis ar pusieplēstu ausi. bet zemenes, ķirši, Austrumeiropas avenes par 2,50 vannītē un arbūzi ir skaidra zīme - jūlijs!
lietus un tveice sapinas, kā jau jūlijā. drīz trotuāri zem liepām būs lipīgi jo lipīgi, vakari vēl gaiši, bet arvien ātrāk krēslojoši, ar tumīgiem saulrieta mākoņiem un tumšām debesīm kādas ir tikai jūlijā. tumšas, biezas, uzklātas zemei kā sega, tik tuvu, ka zvaigznes var aizsniegt ar roku, ja tikai uzrāpjas uz kāda jumta. jūlijā šķiet, ka jāatdodas kādai saldkaislei; un katrs vakars, kas nav pavadīts ļaujoties kārdinājumiem, šķiet velti izšķiests. jūlijā vēl šķiet, ka vasara būs mūžīga, ka tik daudz kas vēl priekšā, ka ķirši vienmēr būs asiņojoši saldi. jūlija sajūta.

no rīta vienmēr grūti celties un būt laicīgi vietās, kur katrai minūtei ir nozīme. tāpēc taxi ir mans draugs un sabiedrotais. vakar pirmo reizi izbraucu divvietīgā mustang (?), krēmīgā ādas salonā ar nepiespiestu small talk. šodien nepiespiestība sasniedza jaunu līmeni, kad mans vedējs aizrunājās ar 2 mob.telefoniem un nepaguva nogriezties vajadzīgajā vietā. dabūju mazliet ilgāku chit chat, nelielu līkumu, dažas novēlošanās minūtes un atlaidi par braucienu. piektdiena...

katra jauna atsvešināšanās ir jau nedaudz nedaudz vieglāka. nokrīt kopīgās ikdienas kulise un pienāk laiks dzlīties Dzīvē, kas rit atsevišķi, un tieši tad var šo to jaunu redzēt un apjaust. es esmu tikai statists, shrinks, kas apstiprina un māj ar galvu. mūžīgā pašanalīze un nepacietīga dīdīšanās, kamēr citi pabeidz sakāmo, lai sarunu varētu pagriezt atkal uz pašu būtiskāko - the self. es jau savā labticībā gribu domāt, ka tā nav iedomība, bet vienkārši "cilvēks tāds". to ir vieglāk laist gar ausīm un neuztvert sāpīgi.
šādas tikšanās vēl jo vairāk liek novērtēt draudzību ārpus laika, ģeogrāfijas un dalītas skolas/darbavietas.
paceļu spirdzinoša ūdens glāzi par Draugiem.

gribas chai latte un nesarežģītas attiecības. un skatos beidzot saimnieku, kas meklē sievu. ik pa laikam jautājot sev: tiešām? tiešām šī ir realitāte, kurā dzīvojam?

vīna glāzē iejaukts cape codder, nepareizās proporcijās, protams. par labu mazliet tumīgajai dzērveņu sulai. burbuļledus gabaliņi draudzīgi klindzina kopā sānus un lēnām kūst tumši sarkanajā šķidrumā. ja proporcijas būtu pareizas, es varētu būt dekadentā blogotāja un pavisam racionāli izskaidrot vēlmi atbloķēt msn kontaktus, kurus nevajag atbloķēt, un sūtīt sms uz numuriem, kuriem jau sen būtu jābūt izdzēstiem no mana tlf. bet šī vēlme nav pakārtota cape codder vai vēl kam citam. tā cikliski uznāk un pāriet, un es zinu, ka vienkārši jānogaida. tāpat kā uznāk un pāriet nenozīmīgas pusaizraušanās, kuru vienīgais nodoms un funkcija ir iekrāsot ikdienu un piešķirt nozīmību un iztušētu seksīgumu parastām lietām. likt mazliet iekāpt laika mašīnā un ar pāris šūnām atcerēties astoto klasi. un tas nekas, ka tagad, atšķirībā no astotās klases, es zinu, ka tas nav nekāds the one, ka tā nav nekāda the love, ka mēs esam bītībā sveši cilvēki, kas varbūt zina otra vārdu un ir apmainījušies šķībiem smaidiem. bet tik un tā izbaudu tādu mazu spēlēšanu astotajās klasēs. pilnīgi iespējams tāpēc, lai nedomātu par to, kas vēl pavisam nesen bija daudz aktuālāks. bet tā es sajūtu aprīli un nu jau pavisam drīz maiju. un es esmu moved on. tas man patīk. man patīk arī dienas, vakari un dienu piepildījums. protams, atklāju arvien jaunas lietas, ar ko strādāt, par ko sapņot, kuras pilnveidot, gaidīt un radīt no pamatiem. bet jūtos labi.
un vodku man rimi kasiere šovakar pārdeva pavisam negribīgi. "vai jums ir pase?" jautāja meitene, kas izskatījās gadus 4 jaunāka par mani. visu ceļu uz mājām smaidīju.

pavasaris nāk, bet es nekustu ārā no mājas jau otro dienu. ja nevajadzētu iegādāt pienu 'n stuff, nedarītu to arī šodien, tikai friends, cigoriņu kafija un sega. citādi - piepildīta nedēļa. cita starpā biju arī Purvīša balvas izstādi aplūkot, bet par to laikam gribēšu atsevišķi uzrakstīt.
vakar mēģināju iedzīt iekavēto xfactoru, bet nets tik lēns, ka sanāk vienas vienīgas sirdssāpes, turklāt Patrīcija ir ārā, neliela vilšanās. un atklāsme: nelabais kārdinātājs nav kaut kāds creep at ragiem un dakšām vai gluma pretīga čūska, bet gan stalts īrs ar žilbinoši zilām acīm un vēl žilbinošāku laulības gredzenu pirkstā. so much for that.
bet marts griežas uz otru pusi, kļūst silti (un piekāš to parodiju par sniegu), dārzeņu stenda laiks sarūk acīmredzami. daudz laika pavadu browsojot blogus un aizraujos, beidzot tieku pie friends piektās sezonas, nevaru saņemties dzīvokļa megatīrīšanai, mēģinu pieradināt kubu, piramīdu un konusu. kā jau tas notiek. labs marts, labs pavasaris.

ar visiem aukstumiem, atkušņiem un kakla sāpēm februāra otrā puse un marta pirmās dienas ir bijis viens varens laiks.
pilnīgi nejauši noskatījos "mirušās dvēseles" un tikpat nejauši izbaudīju, jo sākumā šķita ka būs kārtējais pārkonceptuālais sviests, kurā režisors tīksminās pats par sevi. bet aktierspēle un humors bija tieši savā vietā, smējos no sirds un no sirds domāju par Lietām. iemalkoju vēl kādu kočiņu kultūras un atkal gluži nejauši uzzināju par pasākumu, kurā esmu izlēmusi būt un piedalīties. tāpēc, ka interesanti. vislielākais prieks nenoliedzami par to, ka ieslodzījuma laiks dārzeņu stendā negaidīti sarucis līdz pavisam izciešamam dienu skaitam. un pēc tam jau būs aprīlis ar jaunām vēsmām un, jā, arī jauniem izaicinājumiem, bet es jūtu un zinu, ka varu to celt un nest, un labi nest pie tam!
uzzibsnī tā sajūta, kad redzu sevi harmoniski iekļaujamies visuma shēmā, kad uz vienu netveramu sekundi šķiet, ka esmu pamodusies un apjautusi kādu Patiesību, ka universs ir tepat, ap mani un manī un es esmu universā, un viss Notiek, un ir tik labi. pēdējo nedēļu laikā šo brīžu man ir bijis vairāk nekā, iespējams, pēdējā pusgada laikā. paldies, univers. man patīk.
vanna ar skuju ekstraktu, jūras sāli un pilienu apelsīnu eļļas, kā piejūras mežā ieklīdis apelsīns. mans veids kā svinēt un arī būt šādā piektā marta vakarā, kad nedefinēts gaisā virmo pavasaris, bet sniegs un drēgnums vēl tepat, atgādina par to, kādos platuma grādos dzīvojam. bet es nemaz neskaišos uz sniegu, jo tā ir viņa vieta un uzdevums marta sākumā - pārbaudīt un mācīt gaidīt pavasari, es uzsmaidu sniegam un iegrimstu apelsīnu priedēs.

lauskis staigā gar pakšiem un uz darbu ejot, pusceļā mana seja jūtas kā viegli atlaidināts puķkāposts. nu jau būtu īstais laiks beigt saldēt un sākt pavasarot. ieelpotais gaiss ir durstīgs, bet ienākot gandrīz jebkurā telpā, šķiet, ka ienāc vasarā. tā vien gribas būt spelgoņa glamazonei. ja mana dzīve būtu filma, es siltos (bet satriecoši elegantos!) ādas zābakos un melnā, "russian style" apdarinātā mētelī staigātu pa sniegotu parku, pūstu co2 mākonīšus un malkotu neadekvāti dārgu līdziņemamo karsto šokolādi no papīra glāzītes, kamēr mans pavadonis stāsta jokus un ik pa laikam pievelk nošļukušos cimdus un sašķiebušos cepuri.
tikmēr realitātē mani zābaki ir brūni, siltu kafiju dzeru mājās no keramiskās IKEA glāzes, jokiem apmainos caur pieskārieniem un smejos, dzīvoju līdzi x faktoram, kā arī sildos vannā un paralēli lasu 3 grāmatas.
vai dzīve apstājas tikai tāpēc, ka ir februāris un mana dzīve nav filma? ne taču ;)

brīva diena nozīmē, PROTAMS, svētlaimīgu gulēšanu līdz plkst X, tad laisku cigoriņkafijošanu un pēcpusdienas gājienu uz kino.

how do you know. jā, kai lai to zina. protams, labais tonis liek pavīpsnāt par visām holivudiskajām romkomēdijām, jo tās taču ir par lietām, kas "mūs" neskar. kaut kas tik banāls un neoriģināls kā mīlestības, laimes un sevis meklējumi. labi gan, ka esmu jau tajā vecumā, kad varu atklāti pateikt, ka man patīk. jā. īstā filma īstajā laikā. figure out what you want and learn how to ask for it.

un tad vēl friends trešā sezona. goood goood day.

februāris ir x-faktora mēnesis. jā. pirmajā liveshowā projām bij jādodas "melnajiem gulbjiem" - tumšo meiču trio. negaidīts pozitīvs pārsteigums. labāk viņas nekā cute dark eyed guy ;)
palicēji - 8
grupās
- rudās dvīnes (dzied labi, bet neveiksmīgs stils. taisnoti mati un tie sausmīgie bezkrāsainie paltraki. vēēh. varbūt arī interesantāku dziesmu varētu)
- entuziastiskie zēniņi (dzied īsti nekā, bet varbūt izvēlētās dziesmas vaina. jauciņi bezgala)
jaunie solisti
- b(kaitinošs "brīnumtalants", paiedomīgs, nesagatavojies, izbrauc uz šarmu)
- s, the rough gay girl ( meitene ar iekšām, stilu un savu funktieri, bet nezinu par to dziedāšanu un skatuvi)
- r (jauks zilacains puika, dzied ok, bet gaidu, kad viņam iedos kādu forrršu dziesmu)
"pieaugušie" solisti (jā jā, viņi ir mani favorīti)
- e (falsets bij par traku, bet dzied ļoti labi manām ausīm. un TIK cute)
- a (šķiet, ka viņu grib uztjūnēt kaut kādā neparastības virzienā, frizūra, dziesmas izvēle, viss ļoti neparasti, ja frizūra vēl ir ok, tad dziesma kaut kā nestrādāja. vismaz uz mani)
- p(mana absolūtā favorīte, dzied neaptverami, tik īsti un labi. dziesmas izvēle arī ļoti laba, stils mazliet garlaicīgs, bet tāda laikam bija tēma)
tagad atkal jāgaida piektdienas nakts, kad svaigi ceptu kraukšķināt. mm.

bet vajag tik salīdzinoši nedaudz, lai gulēt ietu jau ar vieglāku, brīvāku galvu. kāds zvans, silta duša, kāda sms un cigoriņu megakafija ar pienu. arlabunakti, domas, arlabunakti. laikam mazliet smieklīgi un paradoksāli to rakstīt šeit - domu dārzā, bet atkal gribas sasniegt to bezdomu stāvokli kādreiz, uz vienu mazu, netveramu mirkli, kā meditējot. pēc tam spārno brīvība un šķiet, ka vienā netveramajā mirklī esi bijis visā pasaulē un visā laikā, tad ķermenim gluži fiziski cauri izlīst pateicības vilnis un prieks vibrē katrā šūnā. arlabunakti, domas.

var jau to visu norakstīt uz mēness fāzēm, fizioloģiju vai vēl nez ko, bet tā tas vienkārši ir. man viņa pietrūkst. tieši tik neoriģināli, banāli un neizskaistināti. filmas, visas kā viena, sludina closure šur un closure tur. varbūt man vajag closure? varbūt nepietiek ar Brī praktizēto lēdiju paņēmienu: salikt savas emocijas kastītē, pārsiet ar lentu, nolikt dziļi skapī un deal with it aiz slēgtām durvīm. tomēr tikai tur, aiz slēgtām durvīm, es spēju sadūšoties, ar pusi sejas izlīst no maskas un skatīties ar vienu aci tieši sejā patiesībai, mēģināt pie tās pierast un paiet vienu solīti tuvāk tam, lai "man vienalga" būtu teikts pa īstam, lai es tiešām būtu moved on.

tas nu reiz ir noticis - es šodien esmu nevis klusi burkšķošā kaimiņiene-piepe, bet TROKŠŅAINĀ kaimiņiene-egoiste. jūtos nepārspējami stilīga :D bet īstenībā tas arī nedaudz muļķīgi... jaunajam britam ir problēma ar troksni manā dzīvoklī (!), man vēlu naktī skaļi esot ieslēgts tv, kā arī es pārāk skaļi staigājot (!wtf???!). īsti neprecizēju, vai staigāšana viņam traucē tieši vakarstundās, vai arī mani rīta soļi sagādā problēmas. goodness me. tagad sēžu dīvānā, tv izslēgts, fawlty towers klausos austiņās (īstajā laikā nopirku!), nez kas notiks, ja es pārāk skaļi iesmiešos, to viņš arī droši vien dzirdēs un nāks klauvēdams :D vispār, ja es visu sarunas laiku nebūtu pavadījusi aizdurvē, ar galvu durvju spraugā (lai viņš neredz pārāk daudz no dzīvokļa+faktu, ka jau esmu naktstērpā), tas varētu būt pat seriāla cienīgi. gandrīz vai jāuzkrāsojas un jāuzgriež tv, lai viņš atkal nāk sūdzēties :D

kā jau akciju upuris, iegādāju baltās bārbiju ausis ar rozā akcentiem. pietrūkst tikai hello kitty galvas kaut kur :D
galvenais mācēt reizēm pārsteigt arī sevi.
bet skaņa laba, dūmakainums, skaidrums, basi un klātbūtne.
varu nosvītrot vēl vienu nedēļu dārzeņu stendā, tas jāsvin sāls vannā.

bet par būtisko:

the king's speech. jau kādu brīdi lolots un iecerēts kino gājiens, kas beidzot īstenojās sestdien. pirms tam, veicu sev nepierasti daudz pirmsizpētes - treileris+rakstelis "Ievā" par īsto Džordžu VI. raksts vienkārši pagadījās ceļā, tad kāpēc gan nesalikt visus titulus, vēsturiskās peripētijas un radu rakstus pa plauktiņiem. varbūt tāpēc skatoties filmu šīm lietām vairs nepievērsu tik lielu uzmanību, jo nebija jāprāto. negāju pārbaudīt vēsturisko autentiskumu, mani tas vispār maz interesē mākslas filmās, tāpēc nodevos vienkāršajam baudīšanas priekam. un baudīt varēja pārpārēm. stāsts tik vienkāršs un ietilpīgs un izstāstīts tik aizkustinoši, skarbi un labi, smeldze ar vieglu angļu humora mežģīni. Fērts ir lielisks, Bonema Kārtere un Rašs tāpat, tā vien gribas piebilst: kā vienmēr. ārējo notikumu pavērsieni, tituli, formastērpi un smilšu maisi, protams, arī darīja savu. bet tas bija tikai fons. priekšplānā bija cilvēks, kas iekšēji ir lauzts, pazemots un iebiedēts, ārēji nepieejams, pārnopietns un atbildīgs. cilvēks, kas aizkustinoši atklāti cīnās ar dvēselē ieaugušo pazemojumu, pagātni un bailēm. cilvēks, kas tikko manāmi paspiež sievas roku, stāsta meitām pingvīnstāstus un uzticas negaidīti iegūtam draugam. un tikai liktenīgas sagadīšanās pēc - karalis.

hahahā :D
šķiet, kāds baidās, ka pildīšu pussolījumu, kuru man pat prātā nav nācis pildīt. ak jē. mazliet jau tomēr tas visu sarežģī, kaut kāda līniju netīrība ieviešas, nav skaidru robežu.
bet es pat nespēju sākt aprakstīt to, cik ļoti I don't care. x faktors gan stostās visu laiku, 2min paskaties un pēc tam 5min gaidi. grr.

yay! vakars bija feins, bija mazliet netaisni nodēvēt to par cobb salad meeting. bija jauki, tiešām. kaut kā brīvi, pat viegli. neskatoties uz don't ask don't tell situāciju zināmajā jautājumā. bet šobrīd tas man ļoti labi der. dabūju arī larsona pūķa meiteni, let's see what it is all about.
tagad skatos michael palin, journey through the himalayas. šovakar kārtējo reizi secināju, ka tā būtu mana ideālā nodarbošanās. ne gluži būt par maiklu peilinu, bet ceļot, baudīt dzīvi dažādās pasaules malās un stāstīt par to. caur video vai rakstos; pierakstīt mednieku stāstiņus un apcerīgas pārdomas, ievērtēt arhitektūru, vērot putnus, izgaršot muzejus un restorānus, pamanīt smieklīgus dzīvniekus, īpatnējus uzrakstus, satikt cilvēkus, satikt dabu, pilsētas un citu zemju debesis, būt ceļotājai, tūristei, pētniecei. un dzīvot no tā, no dzīves baudīšanas un aprakstīšanas. mmm *sapņaina nopūta*
un šobrīd tibetas astrologi stāsta maiklam, kas viņš bijis iepriekšējā dzīvē, un kas būs nākamajā. how awesome is that! *iespējams, ka viņš bijis zilonis!

ko gan es iesāktu bez izmisīgajām (bīstamajām?really?) mājsaimniecēm... cilvēkiem tiešām ir problēmas - šantažējoši vīri, pēkšņi pieklīdušas vīra brāļameitas, slēpjami romāni, tumši krimināli noslēpumi. un tas viss in cinemascope with surround sound. mani necilie noslēpumi un čīkstošās skumjas nobāl.
tagad gan mālu maska, x factor, skatās diezgan normāli, šķita, ka būs smagāk. rīt būs cobb salad meeting, nolakošu nagus tumšā aveņkrāsā, lai pārliecinošāk varētu izlikties, ka viss ir baigi superīgi (vai vismaz vienkārši superīgi). izlikšanās jau ir puse no darba, tad arī pašai sevi izdosies pārliecināt. un šodien skumju jau bija mazāk. vai arī tās bija mazākas, grūti spriest. katrā ziņā, no belziena esmu mazliet atkopusies, praktiskas lietas, aizkaitinājums uz ikdienas sīkumiem palīdz, vēl mazliet un man sķitīs, ka to visu biju izdomājusi vai nosapņojusi. un hiacintes zied, ieslodzījuma laiks dārzeņu stendā arī ar katru dienu sarūk. gribas domāt, dzīvot uz priekšu, just virzību, gribas gribēt. un tā jau ir laba zīme, vai ne...

vēl no pērnā gada man ir simple diary (simplediary.com). pirmsākumā laikam biju domājusi, ka tā būs dāvana, tad atstāju sev. protams, gada lielāko daļu tā čakli krāja plauktā putekļus, reizi pa reizei kaut ko iekleksēju, pirms nedēļas atkal sāku kleksēt sistemātiski. šodienas raksturošanai bija šāda izvēle: sweet violin, rally, a punch in the belly. guess what my day was... yeah...
domas kā sabirzis marta sniegs, asi, graudaini, nespodri un noguruši krikumi. slepenībā no visiem, pat pašai no sevis, uzbūvēt veselu stikla pasauli, tas laikam ir jāmāk. jo kaut kur, droši vien ja tais pašos sieviešu žurnālos, māca - ja kaut ko tik ļoti gribi, ka sirds pamirst, tad jāizliekas, ka tev vienalga. neliec visu uz vienas kārts. jā jā. universu tāpat nepiemānīsi, jo viņš zina. manam dīķītim pārvelkas klusuma ledus garoziņa. jo es neesmu karotāja. neesmu drosmīga varbūt. jo domāju, ka ar drosmi tam maz sakara. varbūt lepna, jā, pie malas "varbūt", protams, ka esmu. taču šobrīd visvairāk esmu sarūgtināta un nogurusi. shift+delete. enter.

turpinu pastaigas mežā. vismaz drošajā daļā. jo kaut kas taču ir jādara.
skatos spiderman 2
jēēē!