paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

var jau to visu norakstīt uz mēness fāzēm, fizioloģiju vai vēl nez ko, bet tā tas vienkārši ir. man viņa pietrūkst. tieši tik neoriģināli, banāli un neizskaistināti. filmas, visas kā viena, sludina closure šur un closure tur. varbūt man vajag closure? varbūt nepietiek ar Brī praktizēto lēdiju paņēmienu: salikt savas emocijas kastītē, pārsiet ar lentu, nolikt dziļi skapī un deal with it aiz slēgtām durvīm. tomēr tikai tur, aiz slēgtām durvīm, es spēju sadūšoties, ar pusi sejas izlīst no maskas un skatīties ar vienu aci tieši sejā patiesībai, mēģināt pie tās pierast un paiet vienu solīti tuvāk tam, lai "man vienalga" būtu teikts pa īstam, lai es tiešām būtu moved on.