paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

laiks ir mistērija.

Потяни за хвост енота © globus & za_y_ac

Потяни за хвост енота © globus & za_y_ac

Потяни за хвост енота © globus & za_y_ac

Потяни за хвост енота © globus & za_y_ac

Потяни за хвост енота © globus & za_y_ac

Потяни за хвост енота © globus & za_y_ac

Потяни за хвост енота © globus & za_y_ac

Vilis Daudziņš saka: laiks aiziet, bet netiek piefiksēts. Kā tad iekonservēt laiku? Tik daudz kas tiek aizmirsts, bet ļoti daudz kas uzpeld neaicināts. Un šis laiks, kurā es esmu - laiks, kad bail pārāk daudz domāt, lai nebūtu pārāk skumji. Šajā laikā, kad civilizētā pasaule ir iesprostota savas civilizētības slazdā, kāda ir nozīme un vērtība tam, ko es šaja dienā padomāju/piedzīvoju/apēdu/pārdzīvoju/uzvarēju? Nozīme varbūt ir manā mazajā universā, kur veseli nedēļu strēķi ir kā miglaina putra, kura izslīdējusi caur pirkstiem neizjusta, nepiedzīvota, nepiefiksēta. Savukārt viens vārds, pilnīgi ārpus konteksta, spēj pārcelt mani atkal viļņojošu jūtu atmiņās, ar smalkām detaļām, kas nekad nebija fiksētas, bet šķiet, ka jebkurā mirklī tās ir pieejamas no atmiņas apcirkņiem, ne lūgtas, ne aicinātas. Ak, laiks.

maroon 5 bij ceļa mūzika šorīt, un jauši-nejauši izlasītie apcerējummi par asv problēmu risināšanas metodēm vedina uz domām. par šautuvi, sacaurmotiem mērķiem un prettrokšņa austiņām. vairākiem sacaurumotiem mērķiem, vairākām aptverēm. vai arī šabloniski amerikānisku tuksneša ainavu ar rindiņā saliktām pudelēm un bundžām, apkārt ne dvēseles, varbūt tikai kāds sabiedrotais; saulesbrilles, rokās nogurums, un aizkaitinājuma šķembas lido smiltīs. tas būtu interesanti.

auksts nektarīns, kafija ar medu, jonathan creek un rāms darbs. varbūt viens logs ir notīrīts. rāmi, rāmi un nesteidzīgi. viss lēnām sakārtojas, ar pavisam nedaudz saņemšanās, sķipsniņu pacietības un atbrīvota mobilizēšanās. vai moblizēta atbrīvošanās. reiz kādā ļoti pretenciozā izrādē dzirēju frāzi - patiesa atbrīvošanās ir iespējama tikai stipri koncenrējoties. un taisnība. ne reizi vien to esmu pārbaudījusi uz savas ādas.

manis tūliņ vairs nepietiks visam. jūtos kā trīsreiz ieķīlāta māja pie ezera, noputējušiem bezaizkaru logiem, mitruma deformētām duvīm un šur tur apsūnojušu jumtu. bez mēbelēm, iedzīvotājiem un telpaugiem. es esmu trausls tukšums, ko piesedz vien pāris drūpošas sienas. pagaidām esmu beigusies, iztērēta un pārtērēta. gluži kā nesabalansēts budžets. bet tēriņi vēl ne tuvu nav galā, un es nezinu, kur ņemt līdzekļus, kā izgrozīties. jo esmu beigusies, izsmelta un tukša. un uzreiz, uzreiz jūtos nepateicīga un baru sevi, jo jāspēj sev pārkāpt pāri, jāskatās lielā bilde, jāsaņemas. vainas apziņa galīgi nav labākās zāles, bet citu man šobrīd nav. jāsaņemas, one small step at a time. trakākais jau - lieliski sparotu, cik ļoti daudz man ir dots, cik ļoti pateicīgai man jābūt. un es esmu pateicīga, univers, patiešām. tikai šobrīd esmu nogurusi. nogurusi būt laba, lādzīga un praktiska. man vajag kādu brīdi vienkārši būt. būt sev, būt pašai, būt tāpat. lai es varu atkal nonākt tur, kur pilnasinīgi jūtu pateicību, nevis tāpēc, ka tā jābūt, bet tāpēc, ka tā ir. lai mājas logos atkal plīvo gaisīgi aizkari un verandā gozējas omulīgs minkiņš.

par nepoētisko - uz deguna plaukst pumpa, sirdsapziņas skelets grabinās pa skapi un atvaļinājuma plānošana vēl tālu.
bet kā dzeja skan piektdiena, šķietami plašās kulnārās izvēles un vakars, kas vēl ir nebeidzams, jo nav īsti iesācies.
un pavisam nepārnesti ausīs skan jau atkal jonathan creek. pirmās sezonas vēl atceros no tv ekrāna, pēdējās sezonas arī ir atpazīstamas, tik nez, kur es tās sērijas skatījos...

sagribējās foršu brunch, ar omleti, marinētu gurķīti un cappucino. domāts, darīts. omlete bij nedaudz pārsālīta, laikam pavārs jūtu pārņemts. bet labi gan. mazliet miera un vieta, kur var būt. bez apnicīgas ņerkstēšanas, nesmieklīgiem jokiem un kaitinošām diskusiju parodijām.
no jauna atklāts yuotube prieks - murder most horrid. un jonathan creek! youtube is full of hidden gems indeed.

Hyacinth Bucket quote of the day:
People who try to pretend they are superior.. makes it so much harder for those of us who really are.

ejot uz darbu priecājos, cik foršs laiks, silti un kāds svaigums! darbā pirmie dzirdamie kolēģu komentāri arī par laiku - sola, ka tik auksti būs visu nedēļu. pff.

beidzot bija īsta vasaras lietusgāze, kad viesmīļi drudžaini pārbīda malējos galdiņus uz vidu un pārsēdina apmeklētājus "jums līs virsū, pārsēdieties"; kad kājāmgājēji novelk kreklus un kurpes, un auto izskatās pēc nelielām laivām. pārgudri puikiņi pie blakus galdiņa spriež par instagram, km nobraukumu un viesmīļu veltīgo cīņu ar ūdens straumēm. cienījama vecuma tūristu pāris pasūta grilled chicken un smejas. es vairs neizliekos, ka minu sudoku, un muļķīgi smaidu, vērojot lietu. pēc pirmā gāziena iemūku drogās, kur garlaikotas pārdevējas apspriež Dzīvi un ballēšanos. laiski dodos mājās, jo laiskums sestdienai tik ļoti piedien. ir tik labi.

tikko pamanīju seju grāmatā, ka viena ex-kolēģe kardināli mainījusi matus, izskatās lieliski (vecie mati jau arī lieliski izskatījās, bet nu šie... speechless). un aizdomājos par pārmaiņām. par to mirkli, kad sen neredzēti cilvēki jautā "kā iet, kas jauns?" un par pauzi pēc šī jautājuma. jā, kas tad no jauna? matu krāsa, garderobe un darba vieta apmēram bez izmaiņām kopš pēdējās tikšanās. tātad nekā jauna. tas palīdz atteikties no liekām sarunām un izvēlēties prioritātes. small talk ir pilnīgi ok, bet jābūt īstajā noskaņojumā.

noskatījos pāris video iekš youtube, jau zinot, ka aizkaitināšos. un tā arī bija. sapratu atkal un atkal, kāpēc nelasu visādus delfus un citas tenku lapas+to komentārus. bet tādi video ir kā epilācijas vaska strēmele, pielīp un nelaiž vaļā.
labi vēl, ka ir līdzsvars. un to visu drazu var aizskalot ar svaigumu, foršumu un iedvesmu. tomēr atkal nedaudz sajutu svešumu, atcerējos visādus atgadījumus un dialogus. ikdienā laikam esmu savā burbulī, kur ir tikai manas domas, rūpes, darbs, draugi, plāni, sapņi un joki. un mānīgi domāju, ka vairums cilvēku dara un izjūt lietas tāpat, ka es esmu "latviete parastā", reprezentēju savu paaudzi utt. bet tad.. apjaušu, ka tomēr viss ir citādi. mana vecuma un "sabiedrības slāņa" cilvēki ir tik savādāki tomēr. ka es galīgi neesmu tipiskais piemērs. un ir mazliet skumji apjaust, ka tik daudz ko sabiedrībā kopumā nosaka un stūrē ļaudis, par kuru domu gājienu atliek tikai noplātīt rokas. vēl šokējošāk ir atklāt šādas personas savā sociālajā lokā. pa kuru laiku tie foršie vai vismaz nekaitinošie cilvēki pārvērtās šajos "tipiskajos latviešos", pie kuriem (kā izrādās) es nepiederu? kā mēs nokļuvām dzīvžoga pretējās pusēs, kur es esmu jocīgais kaimiņš, kas audzē dīvainas puķes, izvēlas nepareizās krāsas dārza mēbeles un labprātāk tamborē šūpuļtīklā nekā retina burkānus?

mani vienmēr mulsina cilvēki, kas grib apgūt kādu valodu un vēlas "tikai runāt". jo "gramatika jau nav tik svarīga" un "rakstīt man arī nevajadzēs". manās ausīs tas skan vienā tonī ar "es gribu iet, bet kustināšu tikai vienu kāju". un tā apti runāšana reizēm ir ko vērta. vai tāpēc jābrīnās, ka visi šodien runā n-tajās svešvalodās, arī tad, ja tikai spēj izkunkstēt pāris greizus teikumus. bet CV rakstīts - brīvi. katram sava brīvība.