bet par būtisko:
the king's speech. jau kādu brīdi lolots un iecerēts kino gājiens, kas beidzot īstenojās sestdien. pirms tam, veicu sev nepierasti daudz pirmsizpētes - treileris+rakstelis "Ievā" par īsto Džordžu VI. raksts vienkārši pagadījās ceļā, tad kāpēc gan nesalikt visus titulus, vēsturiskās peripētijas un radu rakstus pa plauktiņiem. varbūt tāpēc skatoties filmu šīm lietām vairs nepievērsu tik lielu uzmanību, jo nebija jāprāto. negāju pārbaudīt vēsturisko autentiskumu, mani tas vispār maz interesē mākslas filmās, tāpēc nodevos vienkāršajam baudīšanas priekam. un baudīt varēja pārpārēm. stāsts tik vienkāršs un ietilpīgs un izstāstīts tik aizkustinoši, skarbi un labi, smeldze ar vieglu angļu humora mežģīni. Fērts ir lielisks, Bonema Kārtere un Rašs tāpat, tā vien gribas piebilst: kā vienmēr. ārējo notikumu pavērsieni, tituli, formastērpi un smilšu maisi, protams, arī darīja savu. bet tas bija tikai fons. priekšplānā bija cilvēks, kas iekšēji ir lauzts, pazemots un iebiedēts, ārēji nepieejams, pārnopietns un atbildīgs. cilvēks, kas aizkustinoši atklāti cīnās ar dvēselē ieaugušo pazemojumu, pagātni un bailēm. cilvēks, kas tikko manāmi paspiež sievas roku, stāsta meitām pingvīnstāstus un uzticas negaidīti iegūtam draugam. un tikai liktenīgas sagadīšanās pēc - karalis.
