paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

tas, par ko visvairāk gribas runāt un rakstīt bieži vien ir tieši tas, ko gribas paturēt noslēpumā. tieši tas, kas riņķo, plosās, dūdo un vilina aiz prāta aizkariem ir kaut kas tik neizstāstīts un neizstāstāms. kaut arī katra šūniņa kliegtin kliedz un tvīkst visu tā arī pateikt, pat ne vienkārši pateikt vai izkliegt, bet gandrīz vai asinīm uzrkastīt uz daudzstāvu nama sienas.
tā laikam ir tādu dienasgrāmatveidīgu "blogu" sodība un svētība. izstāstīt neizstāstāmo visiem un nevienam. tikai ne tam, kam to (ne)gribas izstāstīt. bet nevaru, nevaru tik un tā.
nesen ar draudzeni runājām, kas kaut ko padara par noslēpumu. protams, ka tikai un vienīgi "tas, kas galvā". un galvā reizēm pārāk daudz. un arī pārāk maz. ja es pēc horoskopa būtu dvīņi, tad duālismu un pretrunas varētu tik skaisti astroloģiski izskaidrot. ech.
bet secinājums viens - ja baidies no vilka, nevelcies iekšā mežā, bet ja reiz ievilkies un saskrējies ar vilku, tad nebrīnies. šobrīd es varu tikai skriet ārā no meža, ārā pļavā.

Jā, jau teju gads riņķī, kopš kaut ko te ieskrāpēju...gads nerakstīšanas, starp kalendāro un personīgo jauno gadu. Kā trīs gadu mijas vienā.
Piepildīts, ne vienmēr viegls, bet nepavisam ne viscaur nebaudāms gads.
Dažs labs atklājums, kāda vilšanās, pāris litru asaru, gan sāļo, gan saldo; maišelis smieklu, ceļojumi prom un atpakaļ pie sevis, beziedvesmas strupceļš, sevis disciplinēšana un piespiešanās; arī laiski, svētlaimīgi brīži, joki, vasaras terases, sapņi - gan tie, kas piepildīti, gan tie, kas vēl tikai gaisīgi zvaigžņu putekļi. Kā jau tas dzīvē ir.
Un internets telefonā. Hehe.

И вот, наконец, результат. Ваш образ в стиле ретро выглядит так: Необыкновенно женственная, чувственная, красивая

В душе актриса, а в жизни любит танцы, пение, веселое общество. Умеет подстраиваться под обстоятельства, обладает хорошей интуицией. Легко кружит голову мужчинам, но и сама порой сильно переживает из-за любви

Пройти тест

nē. tā izplūst kā traukūdens uz asfalta mīnus divdesmit grādos. un jau pēc mirkļa viss trotuārs ir apledojis. mazliet apstādina un katru soli padara neveiklu un nedrošu.
jau tagad zinu, ka šis vakars būs viens no tiem, par kuriem kādudien teikšu: "jā, atceries, kā mēs toreiz pa ledu skrējām pakaļ tramvajam, lai pēc tam klausītos troksni?". un tad, kad es to kādai no iesaistītajām personām teikšu, jā, tad būs vasara, būs silti, man būs mierīgs prāts un kājās vieglas sandales, nagi nolakoti sulīgi sarkanā krāsā, un mēs smiesimies un malkosim atspirdzinošus dzērienus, jo viss būs atkal labi, vai vismaz puslīdz droši, ziema būs garām.
taču tagad, kad katrs mazākais sūda kantorelis var ar mani spēlēt hard to get, un mani tas satrauc, kad esmu pārkāpusi jebkādām pašlepnuma paliekām un piekritusi likt galvu cilpā, bet cilpa vēl domā, vai ļaut manai galvai sevī iegult, jo, iespējams, es neesmu pietiekami laba, lai darītu darbu, kas pa spēkam būtu jebkuram, kas nav analfabēts, tagad, kad esmu tādā miglā un nesaprašanā... jā, tagad man jāsaņemas, lai atrastu vārdus, lai atrastu un uzvilktu pārliecinātu smaidu, lai teiktu, un galvenais - ticētu, ka viss sakārtosies. bet tas jau ir vienīgais, kas atliek. jo, ja izplēnēs ticība, tad... nuja...
tieši šobrīd man gribētos ticēt arī vēl kam. tam, ka skaistajiem vārdiem ir segums, bet sporādiskas slavas dziesmas mani nesasilda. man nevajag ugunsgrēku reizi nedēļā, bet gan iekurtu kamīnu katru vakaru.
jā. man vajag. man, man, man. pēdējais bastions vēl turas.

tikai tāda rezignēta vilšanās, vēl bez pārliecinošas grūtsirdības, un pat bez asarām; un kāda apziņas daļa jau klusi ņurd: nuja, tā jau es domāju.
es nezinu, vai uzzināšu, kā bija patiesībā. vai es biju upuris vai uzvarētāja; kas bija gudri, prātīgi un aukstasinīgi, un kas ne. kā smejies, arī vecās plates šovakar bija jāpārcilā, lai atkal pārliecinātos, ka tās spēlē tās pašas vecās meldijas, kurās negribu klausīties un vēl mazāk gribu tām piedungot.
bez asarām un Ciešanām, bet tomēr tādas mieles. rezignētas mieles, jo mielēm rezignētība ļoti piestāv.
tikmēr uz galda klusītiņām čūkst eļļas lampiņa, ievelkas piparmētru tēja un aiz loga mirgo gaismas.

e-pastā šodien ieraudzīju vēstuli no tādas monica murray; cik varēja noprast no preview, tad viņa vēlējās paziņot, ka ir jauka, godīga un mīļa meitene. nez kāpēc man tas vispār būtu jāzina... izdzēsu neizlasījusi.
citādi vakars kā jau vakars, nomazgāju traukus, skatos tv. un jau pavisam konstruktīvi plānoju nākotni. vismaz tuvāko. un baudu panorāmu, patiešām. jo šeit uzturēšos tikai vēl neilgu laiku. jau metos sava mitekļa meklējumos.
vēl šodien man noformulējās doma - priecājos, ka man ir gan universitātes laiku, gan "jauno laiku" draudzenes.

sonja ļoti viedi saka: neklauvē pie manām durvīm, ja neesi gatavs iet iekšā. besī ārā tie hroniskie klauvētāji.
šobrīd gan aktuālākas ir kādas citas rindas no šīs dziesmas.

divu dienu laika otro reizi skatos liktena ironiju. un tas jau ari so to izsaka. lenam veselojos un meginu pierast pie skursteniem un strukturas. meginaju palasit amour fou, bet man jau apnicis visu analizet un ech... laidisos deja ar aizvertam acim.

multilplās personības rullē. varbūt šeit reiz ir tā vieta, kur varu būt.
bet citādi... ech, aukstums, aukstums, kā jau piedienas decembrim. sēžu satuntuļojusies divās segās, dzeršu siltu pienu ar medu un drīz vien uzsākšu cepures meklējumus, lai ārā ejot smadzenes nesasalst.
rīt nu būtu pēdējais laiks sākt mantu šķirošanu un iesaiņošanu, jo draudzene jau brauks pakaļ manai lieliskajai kumodei un puslieliskajam veļas grozam. arī tāda ir dzīve.

cik forsi butu reiz sarunat randinu, uz kuru var aiziet kajam. vai aizbraukt ar pilsetas transportu. nekadu lidmasinu un pramju, vai apjomigu planu, lai vienkarsi paestu vakarinas un parunatos bez tehnologijam. un labi pavaditu laiku. vai ari atviegloti nopusoties atvaditos. varbut tiesi tapec vieglak ir atrast aizbildinajumus un palikt komforta zona. jo katrs apjomigais plans gandriz pager simtprocentigu atdevi un izdosanos. un pec neizdosanas nak tada sarlataniska sajuta, jo viss laiks un visas pules un plani skiet izskiesti.savukart pec izdosanas jau jasak kalt nakamais lielais plans. c'est la vie...

vismaz kaut kas ļoti lietderīgs šodien ir paveikts, tagad tik jāgaida atbildes reakcija. aizmiegšu acis un sūtīšu kosmosā gaišzilās lodītes, lai viss notiek ātri un gludi. tikmēr vannā čalo ūdens, kas jau būs sasili. izlēmu, ka ārā snīpi šodien nebāzīšu.

pēdējās dienās degradējos. lasu visādu drazu iekš draugiem.lv, apkārt viens vienīgs tupums un trulums, bet es tik un tā lasu. ar līdzīgām izjūtām, kā savulaik skatījos dumos un smieklīgos venecuēlas seriālus. trakums ka, tiklīdz iesāc, tā nevar apstāties.
tagad gan esmu iekritusi playa del sol, domino cepumiņu baudījumā un cigoriņu kafijā.

jā, vēl joprojām brīnos. par to, kāpēc cilvēkam ar gf ir iekāriens nakts vidū stundām runāt par visu un neko, flirtēt caur puķēm un dūmakainā balsī dot mājienus par kaut kādiem zemūdens viļņiem. par to, kāpēc es, ar visiem saviem principiem, lepnumu un spītību, uz kaut ko tādu ielaižos. esmu atklājusi spēles prieku, bet šo spēli būs jāpārtrauc partijas vidū, lai es nepaliktu zaudētājos.

tieši pēc 2 nedēļām līdz beigām būs palikušas ~2 stundas, jo kam gan interesē tas, vai dienā, kad viss tiek terminēts, es palieku līdz 17:30 vai 18:00...noteiktības šobrīd (vēl) nav, horizonts ir pāris mēnešu attālumā. jūtos kā tāds dullais dauka, mazā laiviņā, ceļā pretī nezināmajam. šodien, komponējot ooo šablonus, jutos mazliet kā rakstot pašai savu nekrologu. kaut kam ir jābeidzas, lai sāktos kas cits, tā jau ir. un liktenis visu saliks īstajās vietās. bet tā gribas noteiktību un drošību, tieši šobrīd un tagad.

viss galu gala izvertas labi. un no konferences ari vairs nav tik bail. sezu kosmiska, nez no kurienes uzradusas pozitivisma ieskauta.
pietiek piemosties agrak, no rita sanemt mammas tlf zvanu, un ari excel skiet uzvarams un visa ta skudru puzna rosisanas vairs nebiede. jo excel bus un paries, bet mana dzive, vejs un rudens pastav neatkarigi no excela, pat neatkarigi no outlooka :D

seit atkaulojamas piles nekad neizsiks. un nav ari, kur slepties. sovakar sedesu te pec darba laika, lai rit un parit ceretu uz nokrisnu daudzuma par manu galvu mazinasanos. aizkaitinajums jau ir izplenejis, atkal speju paciest so sviestu. piektdien izejot vikenda busu loooti laimiga. tikai jaiztur 2,5 dienas un briesmigs konferences zvans.

katram dzīvē pienāk brīdis atkaulot pīli. galvenais esot nenobīties un confront the duck.

labi, ka nepasutiju to kraukskigo medus vistu. sacepu ta vieta kartupelus pseidogrieku gaume. ar estragonu, kiplokiem un fetas sieru.
dzons kjusaks ir viens no retajiem amerikanu aktieriem, kam esmu piedevusi vina "tautibu".

piektdiena ka jau piektdiena.
dzeru pusrugtu kakao un kalu planus vakaram.

vai lauzties aizslegtas durvis? ech. klasiskais stasts par draudzenem. preceta mate un single bezbernu sieviete. nebiju domajusi, ka nonaksu saja kliseja. domaju, ka mes jau nu gan stavam tam pari, musu draudziba ir ista, muziga un nesatricinama. nezinu pat, vai kaut kas ir satricinats, varbut tik vien, ka apledojis. nav vairs atklatibas un siltuma, katra sarunu tema ir potencials iemesls neaugligam diskusijam, kuras mana loma parasti ir taisnoties, vinas - visgudri sminet un uzdot provokativus jautajumus. izskatas, ka abas aizstavamies, kura klusejot, kura uzbrukot. un ir auksti un skumji. varbut vel jo skumjak tad, kad apmainamies pieklajigiem apsveikumiem un paldiesiem. ka svesinieces.
jau vairak ka menesi melnrakstu mape gul iesakts meils, bet nevaru nekadi pabeigt un nosutit. briziem liekas, ka vajag tikai pateikt, ka es jutos, un dzirdet, ka jutas vina, un viss bus atkal labi. citureiz skiet, ka jalaiz to visu vala un jaiet talak, uzturot pieklajigas bezpersoniskas attiecibas un leni, bet noneversami attalinoties.