paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

tas, par ko visvairāk gribas runāt un rakstīt bieži vien ir tieši tas, ko gribas paturēt noslēpumā. tieši tas, kas riņķo, plosās, dūdo un vilina aiz prāta aizkariem ir kaut kas tik neizstāstīts un neizstāstāms. kaut arī katra šūniņa kliegtin kliedz un tvīkst visu tā arī pateikt, pat ne vienkārši pateikt vai izkliegt, bet gandrīz vai asinīm uzrkastīt uz daudzstāvu nama sienas.
tā laikam ir tādu dienasgrāmatveidīgu "blogu" sodība un svētība. izstāstīt neizstāstāmo visiem un nevienam. tikai ne tam, kam to (ne)gribas izstāstīt. bet nevaru, nevaru tik un tā.
nesen ar draudzeni runājām, kas kaut ko padara par noslēpumu. protams, ka tikai un vienīgi "tas, kas galvā". un galvā reizēm pārāk daudz. un arī pārāk maz. ja es pēc horoskopa būtu dvīņi, tad duālismu un pretrunas varētu tik skaisti astroloģiski izskaidrot. ech.
bet secinājums viens - ja baidies no vilka, nevelcies iekšā mežā, bet ja reiz ievilkies un saskrējies ar vilku, tad nebrīnies. šobrīd es varu tikai skriet ārā no meža, ārā pļavā.