paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

nē. tā izplūst kā traukūdens uz asfalta mīnus divdesmit grādos. un jau pēc mirkļa viss trotuārs ir apledojis. mazliet apstādina un katru soli padara neveiklu un nedrošu.
jau tagad zinu, ka šis vakars būs viens no tiem, par kuriem kādudien teikšu: "jā, atceries, kā mēs toreiz pa ledu skrējām pakaļ tramvajam, lai pēc tam klausītos troksni?". un tad, kad es to kādai no iesaistītajām personām teikšu, jā, tad būs vasara, būs silti, man būs mierīgs prāts un kājās vieglas sandales, nagi nolakoti sulīgi sarkanā krāsā, un mēs smiesimies un malkosim atspirdzinošus dzērienus, jo viss būs atkal labi, vai vismaz puslīdz droši, ziema būs garām.
taču tagad, kad katrs mazākais sūda kantorelis var ar mani spēlēt hard to get, un mani tas satrauc, kad esmu pārkāpusi jebkādām pašlepnuma paliekām un piekritusi likt galvu cilpā, bet cilpa vēl domā, vai ļaut manai galvai sevī iegult, jo, iespējams, es neesmu pietiekami laba, lai darītu darbu, kas pa spēkam būtu jebkuram, kas nav analfabēts, tagad, kad esmu tādā miglā un nesaprašanā... jā, tagad man jāsaņemas, lai atrastu vārdus, lai atrastu un uzvilktu pārliecinātu smaidu, lai teiktu, un galvenais - ticētu, ka viss sakārtosies. bet tas jau ir vienīgais, kas atliek. jo, ja izplēnēs ticība, tad... nuja...
tieši šobrīd man gribētos ticēt arī vēl kam. tam, ka skaistajiem vārdiem ir segums, bet sporādiskas slavas dziesmas mani nesasilda. man nevajag ugunsgrēku reizi nedēļā, bet gan iekurtu kamīnu katru vakaru.
jā. man vajag. man, man, man. pēdējais bastions vēl turas.