Božena Chodunska

Nav jau tā, ka manā dzīvē nenotiktu itin nekas patīkams. Lūk, sestdien ar mani notika veseli divi patīkami notikumi.
1) es palīdzēju pazudušam krievu vīrietim atrast mājas (vai ko nu viņš meklēja).
Pie kioska aplūkoju žurnālu vākus ar dīvainām receptēm pret saaukstēšanos un diabētu, kad mani uzrunāja Krievu Vīrietis. (Kopš man ir autentisks krievu lakats, ar visādām teiksmainām puķēm (to audusi Pelageja Ipatjevna Dubova), mani bieži uz ielas uzrunā krievu vīrieši)."Девушка, спасите меня, где я нахожусь?", viņš jautāja. Izelpā jautās konjaks. Es viņam diezgan smalki izstāstīju, ka šī ir Tāda un Tāda iela. Viņš piebilda, ka kādreiz esot šajā ielā pat dzīvojis, tikai tik un tā nezinot, kur tas ir.
Noskaidrojis, kurā virzienā ir centrs, viņš noskūpstīja man roku un pazuda. Ar to es gribu sacīt, ka viņš iekāpa trolejbusā nevis teleportējās.
Tā kā visas pareizās atbildes ienāk prātā pārālk vēlu (tāpat kā tad, kad man darbā piezvanīja pavisam nepazīstams sievišķis un palūdza pie aparāta dakteri Sesku), es tikai pēc tam sapratu, ka man vajadzēja paziņot, ka viņš atrodas uz planētas Zeme, pajautāt, kur atrodas viņa kuģis un vai viņš grib runāt ar mūsu Pašu Galveno.
2) Es domāju, ka vainīga bija Līžele, jo mēs pie Rimi kasēm skaļi irgojām un žagojāmies, kā rezultātā man pirmo reizi mūžā palūdza uzrādīt dokumentus alkohola iegādei. Gadījums patiešām ir vairāk kuriozs nekā glaimojošs, jo visu savu garo alkohola pircējas mūžu vienmēr esmu atzīta par derīgu un nobriedušu dažādu dziru iegādei. Mans izbrīns, ziniet, bija neviltots un sašutums taisnīgs.