Tadam...
Sēdēšana pie skolas datoriem sagādā zināmas nejaucības jo redzēt ne velna nevar tāpat.
Un es izdomaju ka atkal gribu dejot.Nejau tā dikti nopietnio bet sava prieka pēc…
Unvēl es izdomāju ka manā dzīvē ir kas tāds ko neesmu pelnījusi,pārāk jauks,pārāk labs pārāk mīļs, lai būtu mans.

Nemāku būt iejūtīga.
Un vēl es secināju ka man ir brīnišķīgs zirgs kas ļoti iespējams novedīs mani kapā.
Jūtos ka emo ar viegli asinojošām kājām un maz mazītiņu apsārtumu.Gribas rupji lamāties kā to daru pēdējā laika...Rīt es konkrēti zinu ka nevarēšu kajas salikt kopā un kur nu vēl sēdēt zirgā.Vot ķibe rabotaj s nogami bļin!

Un vēl un vēl un vēl es jutos dumja un neglīta.

Vot tak ļubimij.

Iepatikās runāt krieviski tikai ar rakstīšanu stulbi.

Tadam...