Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - veikalu un mazbiksiņu sodība, ne godība

Well, now I'm fucking pissed!

Man bija mēŗkis to izdarīt maksimāli ātri, nesāpīgi un kvalitatīvi. In your face! Pirmkārt, pretīgas cilvēku drūzmas un nodrāzti džinglabeļi skan, ka no tā vien rauj uz augšu. Bet nu spītīgi virzos uz priekšu, lai sameklētu veš(iņ)u bodi un iegādātos mazbiksiņas - nu, ziniet, melnas, diezgan pieklājīgas un ar kādu mežģīnīti, lai var rādīt arī citam/iem. Skatos, super komplektiņš - trīs uzreiz, par piecīti, glīšas pēc skata utt. Pārnāku mājās, pakoju laukā, bļin, cūkas, maitas, izdzimteņi - stringi! Acis teju neizbolīju, meklēdama, kur un kādā veidā uz iepakojuma būtu norādīts, ka tās nav biksiņas a ļa parastās, bet stringotās. Nekā, nekur! Ne burtiem rakstīts, ne grafiskā zīmējumā parādīts! Nu, un ko lai tagad dara, a? 3 gabali! Tādas tak var uzvilkt vienu reizi gadā pie vienīgās pārtikas plēvei līdzīgās kleitas, kas man ir. Turklāt, izrādās, mana pēcpuse nav tik liela, kā biju to novērtējusi, jo šamās piedevām arī par lielu, ibio.

Cirslītis tagad smagi pūš un elš, un dusmās pie Sistēmas krata savu niecīgo matu cekuliņu. Man liekas, ka jālien atpakaļ aliņā un jāsāk atkal mazliet skumt. Uz bodēm vairs neies. Lūk. Viss. Skries pliku pakaļiņu.