Manaa galvaa plosaas melni putni, taas ir domas, kas luudzas, lai taas izlaizh aaraa pasaulee. Un es laizhu.
Pilseeta, nedaudz putekljainaaka kaa parasti, nedziiva un stinga klusee nakts veederaa. Es tajaa iesliidu kaa malns ziida lakats nosliid no palodzes veejaa un kaa caurspiidiigs, bet jaushams teels pieploku debesiim.
Zem manis dus visa cilveece, visa shii nieciigo paraziitu kolonija. Es aizveru acis, izpleshu savus pilseetas putekljiem pieputeejushos spaarnus un laizhos uz citu pasauli. Uz taadu vietu, kur pastaav iista vara, nevis tikai iedomaata kaartiiba, kur ir iistas saapes un bailes, iistas dusmas un naids, nevis niikuljojoshi juutu atspulgi... Kur debesis vienmeer ir purpura kraasaa un zeme padeviigi snauzh melna un klusa.