šodien salūzu un domāju , ka ehh, kam man tas ir vajadzīgs. es neko nevaru paspēt, tik darbs, darbs, nav ne dzīves ne laiks cilvēkiem, bet tad saņemos un apjēdzu , ka nav tik traki.
Bēdas ,tās izstāstot , paliek mazākas. Bildi pēdēja brīdi paspēju tomēr aizgādāt un piedalīšos dziesmu&deju svētkos :] Tas jau ir bijis izsens mans sapnis, tā tautas kopības sajūta, es vēlos to izjust ;]
šī tomēr saspringtā strādāšana liek daudz ko novērtēt un saprast..
acis jau miglojas..
7:30 jāceļas :]