7.1.11 11:29Projekts "1x1" manā blogā www.cabis.lv ir noslēdzies. |
tukšas runas
Jaunākais
22.12.10 00:15 - Totāls rudens, kad ziemaUn tad pēkšņi atnāk un tā BAM BAM BAM iesit pa galvu. |
18.8.10 01:03Šķiet, ka vāji cilvēki ir citiem cilvēkiem interesantāki, nekā parasti cilvēki. Piemēram, tāda sieva, kas ik pa laikam uzkāpj uz korķa, vīram liks viņu žēlot un viņas dēļ upurēties daudz vairāk, nekā tāda, kas viņam pārmet, ka viņš pēc darba iedzer pa alum. |
30.5.10 15:25Daru, daru, daru, daru. Gan šodien, gan vakar, gan aizvakar bija sajūta, ka izdarīšu šito, šito, šito - un tad točna viss. Uz kādu laiku būs miers. Ok, miers ir baigi neloģiski teikt, jo pašam sevi apmānīt kļūst aizvien grūtāk, bet tam, ka būs mierīgāk, gan mazliet ticu. Vēl vakar, aizvakar un šodien ticu. Bet, vienā grāmatā lasīju, ka tad, kad pieaug tēriņi un ir vajadzīga nauda, nevajag censties samazināt tēriņus, bet gan palielināt ienākumus. Jo, no tēriņu pieauguma izvairīties nav iespējami. Līdzīgi attiecināma situācija šobrīd - darbi noteikti pieaugs, nevis samazināsies. Tikai šajā gadījumā man nav ne jausmas, ko palielināt. Ienākumu palielināšana noteikti neatrisinās darbu palielināšanos. Kaut gan būtu patīkami. Nu lūk, šajā sakarā man šķiet, ka es pārāk agri esmu sācis lietot attaisnojumu "sorry, man nav laika". Un pārāk agri esmu iepazinies ar sajūtu, ka atsvešinos no cilvēkiem. Pat no saviem tuvajiem. Un, laikam pārāk agri esmu iemācījies pierast un pat saslimt ar šo sajūtu.Un, vispār, es vienmēr gribu darīt kaut ko citu. Es gribu braukt uz mazattīstības valstīm mazgāt ziloņus un dzīvot tikai ar to, kas vajadzīgs tikai izdzīvošanai. Es gribu pelnīt miljonus un braukāt ar Bentliju. Es gribu apceļot pasauli ar vienu ceļa somu un vienu, taču ļoti labu apavu pāri. Es gribu apsēsties un saprast, ka nekur negribu braukt. Es gribu pamosties ellē ratā kaut kur ar sajūtu, ka ne nezinu, kur pamodīšos rīt. Es gribu. Ko gan es gribu? Laikam kaut kādu mega lielu garīgo piepildījumu, kas iedvesmotu ne tikai mani, bet visus citus. Es zinu, es gribu pārmaiņas. Tikai nesaprotu, vai esmu tām gatavs un vai man tam ir pietiekami daudz spēka. |
5.5.10 15:28Es šeit drīz kaut ko ierakstīšu. |
4.5.10 23:53 - jawkiiiiiiii |
26.4.10 14:15 |
19.4.10 16:08Vispār jau reizi pa reizei uznāk pilnīgs radošais panīkums, kas mijās kopā ar pilnīgu nevēlēšanos kaut ko darīt. Fig zin, vai tas ir nogurums. Moš apnikums. Moš pohujums. Un, jo vairāk dažādu lietu ir jādara, jo mazāk spēka, vēlmes un varēšanas kaut ko darīt. Es, protams, ticu, ka tas viss ir tikai kaut kāds periods 'n shit. Tā taču ir, ne?Jā, tādas lietas varu rakstīt tikai te, jo twitterī diemžēl ir mans priekšnieks, kurš visu manis rakstīto sūdu par brīnumu lasa. |
6.4.10 01:28Kāds spēj izfiškot kas šeit ir rakstīts un ko autors ar šo ir gribējis pateikt? --->Runājot par rāmjiem, kurus cilvēks uzliek apkārtējai videi, tie spēj ietekmēt ne tikai pašu, bet arī citus, jo tā ir visas cilvēces problēma, kas rada karus, nabadzību, visas tās šausmas, kas ir apkārt. Tā ir iluzorās pasaules pieņemšana par reālu, un notiek rīkošanās, ņemot par pamatu šīs ilūzijas. Un tad rodas nejēdzība, jo visi šie veidotie ierobežojumi kādam saistās ar atmiņām, citam ar naidu pret kādu kultūru, valsti vai pastāvošo politiku, vēl kādam ar fantāzijām, kas parāda sabiedrības attieksmi pret dabā notiekošo. |
30.3.10 11:06 |
29.3.10 00:42Labi, kaut kas jāuzraksta. Šis ir tikai un vienīgi ķeksīša ieraksts, jo vakar kļuvu 22 gadus vecs. Ha, mamma mani dzemdēja 22 gados. Nezinu, vai no tā varu izdarīt kādus secinājumus. Tikai to, ka pats nespētu uzņemties atbildību par bērnu šajā vecumā. Morāli es tam pat būtu gatavs un patiesībā pat reiz šo lietu vēlētos īstenot, taču materiālā ziņā es to šobrīd nespētu. Lai nu kā - es domāju par laiku, kurš skrien aizvien ātrāk. Ok, 22 vēl ir nekas. Bet, drīz jau būs 24, 26, 28.. Un jāsaka godīgi, ka šobrīd es vēl aizvien nespēju atbildēt uz jautājumu - kad ir jāsāk dzīvot? Nu, tā pa īstam. Kad ir jāiet prom no mājām, kad ir jāņem hipotekārais kredīts un kad ir jābeidz bezatbildīgi izklaidēties visu nedēļas nogali? Un, vēl es nespēju atbildēt uz jautājumu - kā lai sevi pietiekami nodrošinu, lai man nebūtu jāuztraucās par to, ka vienu mīļu dienu tāds sīkais arī varētu uzrasties? Sāk palikt interesanti un reizēm bailīgi. Bet, savādāk man iet labi un viss ir kārtībā. |
Powered by Sviesta Ciba