Palasīju mazliet (par) vienu marksisti.

"Sekojot šai argumentācijai, 1909. gadā marksistu feministe Aleksandra Kollontaja rakstìja, ka sieviešu atbrīvošanā liela nozīme ir laulības likvidācijai. Jo feminisms, viņasprāt, ir galvenokārt fokusējies uz buržuāzijas sieviešu interesēm, kuras iegūs vairāk no lielākas piekļuves politiskai un ekonomiskai darbībai pastāvošajā sociālajā iekārtā, bet nav neko daudz palīdzējis proletariāta sievietēm: "Jo vairumam proletariāta sieviešu vienādas tiesības ar vīriešiem nozīmētu tikai vienādu pieeju nevienlīdzībai."

Proletariāta sievietēm, Kollontaja uzskatīja, transformēt ğimenes struktūras ir kritiski svarīgi cīņā par vienlīdzību, buržuāzijas sievietēm svarīga ir reprezentācija un pieeja kultūras varai: "Lai kļūtu patiešām brīvai, sievietei ir jātiek vaļā no smagajām, patlaban esošajām ğimenes formām, kuras ir novecojušas un apspiedošas." Vienīgais taisnīgais risinājums bija pilnīga ğimenes saišu atcelšana, valsts veikta bērnu aprūpe, kā arī vīriešu un sieviešu atbrīvošana iespējai mīlēt kā viņi uzskata sev par piemērotu, atbrīvoti no ğimenes materiālā pienākuma kā buržuāzijas izdzīvošanas vienības. Šai sieviešu atbrīvošanai bija nepieciešama sazarota sociālistu sabiedrības transformācija, kur sievietes var būt pa īstam brīvas un vienlīdzīgas tikai pasaulē, kas organizēta jaunajās sociālajās un ražošanas līnijās."

Paliekot malā vīziju, ko rada šis teksts - ka tev ir jāapcērt sevi ar cirvi no visām pusēm, lai būtu "pa īstam brīvs", man radās jautājums, cik lielā mērā viņa pati ticēja tam, ko rakstīja. Izrādās, ka 2x precējusies un bija viens bērns. Vai viņai izdevās īstenot to, ka "the narrow and exclusive affection of the mother for her own children must expand until it extends to all the children of the great, proletarian family" vai tomēr, lai gan viņa visiem bērniem droši vien vēlēja to labāko, neizskaidrojami mistiskā kārtā savs bērns tomēr izrādījās tuvāks.