"Lai varētu kaut ko definēt mums ir jāspēj objektīvi noteikt, kas ir tas, ko mēs definējam, kā arī to, kas tas nav. Ielikt vienā kategorijā gan to, kas tajā ietilpst, gan arī to, kas neietilpst, ir kategorijas kļūda, kas padara definīciju bezjēdzīgu.

Tas notika, kad transaktīvisti nomainīja sievietes definīciju, lai tā sevī iekļautu arī vīriešus. Lai slēptu kategorijas kļūdu, definīciju vārdam sieviete izmainīja no "adult human female" [vārds female tiek lietots, lai apzīmētu visvisādu sugu sievišķos īpatņus, kamēr woman attiecināms tikai uz cilvēkiem] uz "jebkuru, kuram ir sievietes dzimtes identitāte". Ja šī identitāte ir atšķirīga no "dzimuma, kas minēts dzemdībās", tad sieviete ir trans, ja tāda pati, tad cis.

Lai šī definīcija darbotos, visām sievietēm ir jāpiemīt "iekšējai, personiskai sievietības sajūtai", bet ko tas realitātē nozīmē? Sievietes sapratne par viņas sievietību ir balstīta pieredzē, dzīvojot sievietes ķermenī, piedzīvojot tā unikālās funkcijas un esot sabiedrībā, kur sievietēm ir atšķirīgas iespējas un lielāks risks ciest no seksuālās vardarbības nekā vīriešiem. Kā vīrietis var zināt, kā tas ir būt sievietei, ja viņš nav sieviete? Atbilde: viņš nevar. Viņam var būt tikai idejas, kas balstītas tajā kā viņš uztver pretējo dzimumu, un, tā kā katram vīrietim var būt savas idejas, tas sievietes definīciju padara neskaidru. Turklāt, vīrieši tradicionāli ir nereti uzskatījuši sievietes par vārgiem, pakļāvīgiem un tukšgalvainiem seksa objektiem, kas valkā kleitas, lieto kosmētiku un ir garmatainas, vīrieši, kas apgalvo, ka ir sievietes, bieži atdarina šos feminīnos stereotipus, lai pamatotu savu prasību tikt atzītiem par sievietēm.

Vēsturiski sievietes feminīnos stereotipus ir uzskatījušas par ierobežojošiem un apspiedošiem un ir cīnījušās, lai atbrīvotos no obligātās performatīvās feminitātes. Vīrieši, kas identificējas kā sievietes, savukārt, redz šo cīņu kā "privilēģiju", kuru var atļauties tikai "cis sievietes", jo viņas tiek atzītas par sievietēm arī tad, ja viņas feminitāti neperformē.

Novedot šo piesavināšanos līdz tās loģiskajam iznākumam, dzimtes identitātes kustība pielīdzina sevi pilsonisko tiesību kustībai, kam būtu jēga tikai gadījumā, ja cīņa par rasu vienlīdzību būtu par to, ka baltie cilvēki ar melnģīmjiem apgalvotu, ka viņi ne tikai ir "trans melnie", bet arī, ka melnie cilvēki izbauda savu "cis melno" privilēgiju, jo viņiem nav jāperformē melnģīmis."

Isidora Sanger, Born in the right body, 2022

(No savas puses vēlos piebilst, ka man nav nekas slikts sakāms par feminīnu uzvedību, problēma ir tajā, ka tagad tas, ko nozīmē būt sievietei tiek reducēts tikai uz šo uzvedību, mēğinot sievišķo eksistenci atsvabināt no ķermeniskās realitātes.

Kā arī, sekojot dzimšu ideoloğijai, kura uzspiež nepatieso apgalvojumu, ka trans sievietes ir sievietes, mēs zaudējam unikālu vīriešu kategoriju un ignorējam faktu, ka ir vīrieši, kuri vēlas socializēties kā sievietes un izliekamies, ka iemesls tam ir nevis meklējams vīriešu psiholoğijā, bet gan pseidozinātnē, ka viņi patiesībā ir sievietes viņu nemateriālas sievišķās identitātes dēļ.)

Isidora ir medicīnas doktore, kura ilgus gadus strādājusi NHS. Grāmatā Born in the right body viņa ir apkopojusi vairākas savas esejas par transdženderisma tēmu. Pievienošu vēl dažus fragmentus, kas apraksta ar ko viņai nācies saskarties .









Par pēdējo fragmentu. Kāpēc, ja vīrieši, kas identificējas kā sievietes negrib atrasties vienās tualetēs, palātās un kamerās kopā ar citiem vīriešiem, jo jūtas nekomfortabli un apdraudēti, ir respektējami, savukārt, ja sievietes negrib šīs telpas dalīt ar vīriešiem, neatkarīgi no tā, kā viņi identificējas, tad ar viņu personīgo diskomfortu un apdraudētības sajūtu nepietiek. Lai šīs prasības uzskatītu par pamatotām, sievietēm ir jābūt piekautām un izvarotām un arī tad ar vienu, divām vai trīs būs par maz.