Šodien ārā ir tāds laiks, ka darba vietā gribas vienkārši iziet ārā pastaigāties. Es atceros, ka pirms kādiem nu jau desmit gadiem, 7dienās ar ģimeni vienmēr gājām pastaigāties pa Smilteni. Ziemā, it sevišķi saulainā pēcpusdienā tie parasti bija gājieni uz mežu vai arī vienkārši staigājām gar Teperi un viens otru āzējām. Es nevaru saprast vai man pietrūkst kas tāds. Es domāju, ka man drīzāk pietrūkst pastaigas pa Mārupes smuko māju rajonu, kur parasti ar Madaru tiek apspriestas visvisādas tēmas. Un vispār es gribu, lai rītdiena arī ir tik pat saulaina, lūdzu uzdāviniet to man! :)

Tikko pabeidzu cept/taisīt medus kūku uz saviem 22. Nekad ko tādu vēl nebiju taisījusi. Un ziniet, garšo ārprātā labi. Sāku cept vakar vakarā pēc darba un šodien pabeidzu. Jūtos diezgan lepna par sevi, ka esmu ko tādu paveikusi (sun). Tagad 316. istabiņa smaržo pēc ceptām auzu pārslām un kūkām. Cerams, ka mans garadarbs izvilks līdz 1dienai. :)
Un vispār man 1.kursā pat prātā nekas tāds nebija ienācis, ka es vēlāk, kojās nodarbošos ar gastronomiskajām izvirtībām un turklāt diezgan bieži.

Manuprāt ļoti sen neesmu rakstījusi. Kaut kā nav sanācis. Protams, ir bijusi gribēšana, bet neesmu kaut kā atradusi tam laiku. Par ko bija mans pēdējais posts ar nav ne jausmas, neesmu pētījusi (giggle).
Tad nu par visu nedaudz. Man kojās ir jauna istabas biedrene. Meitene ar kuru nodzīvoju kopā visu pirmo kursu - coletya. Trokšņi kojās joprojām turpinās un tas man besī. Vakar kaut kādus sabāru, laikam kaimiņus, bez brillēm īsti nevarēja redzēt, bet nu gulēt ar nevarēju, tiku izrauta no pirmā sapņa. Tagad vismaz zinu, ka sapņoju par vilcienu sliedēm un, nez kapēc, darba kolēģi.
Darbā man ir beidzies pārbaudes laiks. Yei. Un joprojām lielākā daļa kolēģu slimi. Laikam gripa, ja jau divas nedēļas slimiņi.
Un vispār līdz pirmajam pavasara mēnesim ir atlikušas vairs tik 26 dienas! Patiesībā es brīnos, ka šogad tik ļoti negaidu pavasari kā pagāšgad. Visu laiku nesūdzos, ka sniegs jau ir līdz aknām, gribas sauli un zaļu zāli. man ir labi arī tagad - laikapstākļu laika posmā, kurš man riebjas visvairāk :)

Kaut kā baigi sāk iet mēnesis uz otru galu. Skolā sāksies jau pirmie, mazie pārbaudes darbi, prezentācijas. Ā un mums jau sāka stāstīt par studijdarbiem un praksēm. Ja nemaldos, tad man 1. martā jau jāiesniedz studijdarba tēma.. uhh.. būs rīt darbā pa pauzi jāizstudē tie visi papīri. Mjā un tuvojas arī dzimšanas diena. Es pat nezinu vai gribu vai negribu svinēt. It kā jau vajadzētu kaut kā atzīmēt. Es nekad tā baigi neesmu svinējusi kā tik savus 12 un 18., kad svinēju kopā ar otru klases biedreni. Mums bija baigais meiteņu vakars pie manis mājās. Bijām gandrīz visas klases biedrenes, ja nemaldos, tad kādas 7 vai 8. Dzērām un skatījāmies tā laika raudamo filmu A Walk To Remember. Raudājām pilnīgi visas. Katra pa savu tēmu, bet tomēr. Tās bildes, kuras tapa tajā vakarā nekur tālāk netika publicētas, jo mēs tajās izskatījāmies noraudājušās un sadzērušās. Bija forši, bet tagad ir vēl foršāk. Varbūt vienkārši jāaiziet uz krekliem tās nedēļas trešdienā? Ai nē, bet nākamajā dienā ir mīlestības svētki.. ai b**

Que Sera Sera - dziesma, kas man ir gājusi pie sirds visu mūžu. Šodien, pa seniem laikiem, izdomāju, ka varētu viņu sameklēt un nedaudz pagriezt uz riņķi. Man patīk šīs dziesmas vārdi, kad dziesmas autore visiem saviem tuvajiem cilvēkiem prasa kāda būs nākotne, bet visi atbild, lai viņa vienkārši izbauda dzīvi un dzīvo mirkli.

Es gribu pavasari. Arī ārpus sirds.

Ar mazu novēlošanos ir iesākusies mana jaunā darba nedēļa. No četrām lekcijām es biju tikai uz vienu, bet tas tādēļ, ka divreiz lekciju laikā devos uz centru pēc izziņas priekš darba un pa vidu vēl paspēju aizskriet noziedot savas retās asinis. Šī bija mana trešā reize un šķiet, ka arī trakākā. Kad atnācu līdz kopmītnēm nolikt mantas, mani sāka pārņemt sajūta, ka uz centru tomēr netikšu. Sāka nākt tāds kā ģībonis un sajutos galīgi nefeini. Bet tas drošvien tāpēc, ka mans asinspiediens bija normāls, bet ar tieksmi būt zems. Bet nu jā, kaut ko ātri apēdu un jutos krietni labāk.
Esot centrā es secināju, ka man centrs dienas vidū, pelēkā, drūmā laikā galīgi nepatīk. Visi skrien virsū, ir īgni, mašīnām ir tieksme tevi nošķiest un visas citas centram raksturīgās lietas. Reizēm liekas, ka ir labāk palikt savā Ziepniekkalnā un nekur tālāk nekustēt (giggle)

Neaizgāju uz pirmām divām lekcijām - maita. Negribējās, gribējās pagulēt ilgāk, savādāk jau kuro dienu pamostoties mani nepārņem izgulēšanās sajūta, bet gan - mamm, vēl 5minūtītes. Tā nu gaidot, kad būs nākamās divas lekcijas sēžu gultā ar kompīti klēpī un godīgi sakot, domāju ko varētu sadarīt savā atvaļinājumā, kurš būs tikai pēc 3 mēnešiem. Jā, zinu, ka baigi tālu, bet nu pagāšgad savu augusta atvaļinājumu sāku plānot jau februārī :D tā nu izdomāju, ka sava atvaļinājuma laikā gribētos kaut kur aizbraukt. Kaut vai uz citu pilsētu, nodzīvot nedēļu un nedomāt par neko. Man tik kkā šķiet, ka tajā laikā es būšu pārņemta ar studijdarbu rakstīšanu, bet nu man pie spuldzītēm vai kāds bija tas teiciens :D
ā un vispār.. man sāk besīt, ka 80% mani sapņi ir par manu darbu. Šonakt gulēju un man likās, ka es guļu vīriešu kreklos, kuri man ir perfekti jāsaloka un jāliek ārā pārdošanā.. sick..

Šodien beidzot brīvdiena. Ok, cik nu brīvdiena, uz lekcijām ta bija jāiet, kaut gan bija smaga vēlme nobastot filozofiju un iet gulēt. Lai nu vai kā, aizgāju uz filozofiju un pēc tam uz darbu, uz inventūras apmācībām. Pirms tam iegāju savā vecajā darba vietā "Laumā". Viņām tur šodien notikās inventūra, sasveicinājos ar veco vadītāju, nedaudz papļāpāju ar vecajām kolēgām un devos uz savu darba vietu. Apmācības ilga kādu stundu un godīgi sakot, nevar ne salīdzināt vācu uzņēmumu ar latviešu. Viss ir ļoti organizēti un pārplānoti, lai tikai viss noritētu laikā un nebūtu jādara lieks darbs. Jā, 6dien, pēc darba mums veikalā būs inventūra un nākamajā dienā turpināsim. Jā, būšu maz gulējusi, bet tas būs tā vērts. Jāizdzīvo šī nedēļa, nākamā un arī aiznākamā. Tad mums būs beigusies lielā izpārdošana klienšu karšu īpašniekiem. Būs labi, pēc tam februāris būs daudz mierīgāks un klusāks. Un tad lēnā garā nāks aprīlis ar vienu manu atvaļinājuma nedēļu. Būs jauki :)

Žūst nagi, kuri nolakoti franču stilā, ārā diezgan spēcīgi vējš griež sniegu un fonā Madara klabina taustiņus. Ja viņai, aizejot šogad no SP, neviens nepaspiedīs roku un nepateiks paldies par viņas ieguldīto darbu, es viņus visus aiziešu un nošaušu.. kas vēl..? ā man gribas savas aukstās pēdas pieglauzt sava vīrieša siltajām kājām un klausīties viņa nelielajā pukstēšanā, lai es vienreiz izbeidzot tā darīt. ā un man rīt atkal ir jādodas uz darbu, kā izrādās, tad ātrāk nekā vajadzētu, jo, redz, parastā darba dienā cilvēki iepērkas tā, kā 6dienā. Patiesībā tas ir lieliski, ja neskatās uz to, ka man jau tagad ir jātrennējas, lai spētu izskraidīt visiem klientiem ;)

Gads iesācies diezgan pozitīvi - ar vīrieti blakus, daudz, daudz darba veikalā un jaunām lekcijām. Tas nudien ir kļuvušas vēl interesantākas vienīgi mani šodien nedaudz nošokēja Socioloģijas pasniedzējs. Ar Madaru abas sēdējām pēdējos solos un gaidījām, kas tad mums šo lekciju pasniegs, kad manījām, ka pa durvīm iesoļo Broks. Mums abām acis uz kātiņiem - Madara metas pie kompja un es pie telefona, lai jaunumus ierakstītu twitterī - smieklīgi :D
pamazām atkal atsākam dzīvokļu medības - pietiek dzīvot kopmītnēs, vajag atrast kārtīgu dzīves vietu Rīgā.
Starpcitu atkal ar Madaru kojās esam palikušas istabiņā divatā. Patlaban nav vēl neviens gribētāja, kurai būtu vēlme dzīvot trīsvietīgā istabiņā un cerams, ka arī nebūs. Mums jau ar to trešo nebūtu grūti, vienīgi šķiet, ka tai trešajai būtu grūti ar mums..

Gads jau kārtējo reizi tuvojas beigām un ir laiks nelielam pārskatam. Atradu savu veco plānotāju, kurā 31.12.2009, darba laikā sarakstīju 11 mērķus, kurus sasniegt, īstenot vai vienkārši lietas, kuras vēlētos piepildīt šī gada laikā. Šķiet, ka pirmo reizi gads ir bijis tik produktīvs, ka 75% ir paveikti. Gribēju kaut kur atrast 2010. gada horoskopu, lai noskaidrotu, kas ir un kas nav piepildījies. Diemžēl nevarēju atrast to versiju, kura man vislabāk gāja pie sirds, bet jebkurā gadījumā tik cik es atceros no tā visa, tas arī ir piepildījies. Visticamāk, ja es tam stingri nebūtu ticējusi, tad tā nebūtu. Bet nu jebkurā gadījumā 2010. man ir bijis ļoti labs gads gan darbā, gan attiecībās.
Janvāris - divas nedēļas centos pārdzīvot jaunā gada ballīti, nozaudēju mazu daļu savas dzīves - maku :D
Februāris - ķipa mans mēnesis, apnikums un riebums pret savu krūšturveikalu, meiteņu ballīte un gājiens uz Erotu
Marts - nekā laba, pamatīgas sirdssāpes, rutīna - darbs-skola-kojas, sāku dziedāt vienā Smiltenes korī
Aprīlis - pārņemta ar pavasari un sesiju <- pat ĻOTI
Maijs - Studiju darbs, studiju darbs, studiju darbs!! ā, Nordea maratons un 2525. vieta! :)
Jūnijs - ļoti veiksmīgi pieveikts studiju darbs un prakse, atvaļinājuma cienīgi jāņi, paaugstinājums darbā
jūlijs - pirmais atvaļinājums, pirmais gājiens uz krekliem, kuru laikam neaizmirsīšu
augusts - randiņi un otrais atvaļinājums - pavadīts paradīzē - Horvātijā
septembris - skola, attiecības, smaga vēlme pēc darba vietas maiņas
oktobris - skola, negaidīts darba piedāvājums blakus veikalā
novembris - samīlos ne tikai savos visos, foršajos, jaunajos kolēģos, bet arī pašā darbā, sesijas pieveikšana
decembris - vēl nav pagājis, bet pilns sniega, smaida, buču, darba utt :)
ja mēģinātu novilkt līkni pēc šiem divpadsmit mēnešiem, tad sākot no maija tā ietu augšup, septembrī nedaudz uz leju, bet ar oktobri atkal tikai uz augšu un tā tālāk :)

Eglīte ir izpušķota, piparkūkas saceptas, mandarīni 4kg nopirkti, rasola galvenās sastāvdaļas sagatavotas. Pirmo dienas pusi pavadīju pilsētas centrā meklējot atlikušās dāvanas un otru pusi - virtuvē. Rīt lielākā dienas daļa atkal paies šiverējoties pa virtuvi, bet nesūdzos, galvenais, lai fonā skan forša mūzika :) bet ja pavisam nopietni runājam par to visu Ziemassvētku būšanu tad ir tā, ka man joprojām nav tās Ziemassvētku sajūtas, kāda man bija pirms BAT balles.. kaut kur iesprūdusi.. gan jau, ka tajā pašā konferenču zālē un dzīvo aizgājušās balles sajūtās.. cerams, ka rīt atgriezīsies, bet ja nē, nu tad iedomāšos, ka man viņa ir (giggle)
priecīgus svētkus, mīlīši :*

Lai nu kā, nu jau vakar beidzās mana nedēļas nogale, kura iesākās tā, kā nebija plānots. Man šķiet, ka vienas nakts, 5 stundās spēju pabūt visur - RTU, Ķīpsalas krastā vērojot naksnīgo Vecrīgu, maķīti pēc kafijas, pat kaļķu vārtos(būs vēl kādreiz tur jāaiziet) un Baldonē. Dzīvojoties pa turieni beidzot izlēmu ko īsti darīt ziemīšos - tomēr došos uz veco, labo Smilteni. Ja man rītdien nebūtu jāstrādā tad visticamāk jau tagad atrastos Vēju pilsētā un censtos iejusties pilnīgi svešā ģimenē. Nekas, gan jau kādreiz ko tādu piedzīvošu.
Starpcitu es veselu gadu domāju par to, ka varētu beidzot no priekšapmaksas sarunas kartes pāriet uz pieslēgumu. Tā kā tagad pa visām malām iet Okartes reklāma "atnes savu veco mobilo", tad nu es beidzot sadūšojos. Tāpat visi mani tuvie cilvēki saka, lai izmantoju iespēju, jo mans telefons izskatās tā, it kā būtu kāvies ar urļikiem. Tā nu internetā sameklēju visu nepieciešamo informāciju par jauno Okartes akciju un secināju, ka tas ir bezgala neizdevīgi! Redz, tur ir obligāti jānoslēdz līgumus uz 24mēn, ka tu tik ilgi turpināsi lietot Okarti! Lai taču viņi iet galīgi! Turklāt, tev vēl reizi mēnesī par to telefonu ir jāmaksā! Nu ok, tāpat tā kopējā summa sanāk nedaudz lētāka, bet nu kamōon.. tas tomēr nav priekš manis. Lai nu vai kā, es rīt eju uz LMT māju un saku, ka gribu gan pieslēgumu, gan jaunu telefonu, lai varu justies kā normāls cilvēks :)
ā un par darbu man ar ir ko teikt. Redz, strādāju tur nu jau kādus pusotru mēnesi. Pirms kādām 3 ned. mani no vīriešu nodaļas pārcēla uz sieviešu, jo tur trūkstot cilvēki. Pēdējās nedēļas laikā mani visu laiku rausta atpakaļ uz vīriešu nodaļu un šodien, pie manis pienāk vadītāja un prasa vai es negribu tomēr iet atpakaļ uz vīriešu nodaļu! :D tā sasmējos patiesībā. Nu ok, viens kolēģis iet strādāt uz ministriju(!) un baigi vajagot cilvēkus. Tagad palielīšu nedaudz sevi - man esot dikti labs strādāšanas temps, jo es neilgā laikā spēju sakārtot visu vīriešu nodaļu un arī tas esot viens no iemesliem kāpēc mani ņem atpakaļ Herenā, yeiy :)

3diena, 15. decembris
BAT Ziemassvētku balle, pēdējā brīdī centrā atrasta kleita, mazais stress pirms balles, jo šķiet, ka mati netiks saveidoti laicīgi. Kora pirmā uzstāšanās publikas priekšā, mazais stress par manu solo, vai būs smuki, vai visiem patiks, bet beigās nomierinājos, jo Gundars teica, ka es esot viņu satriekusi(labā nozīmē :D ). Kas vēl? Ā, dejošana - bija nedaudz smieklīgi - ja dejoju ar pilnībā nepazīstamiem čaļiem, tad viņi vienmēr ir no RTU, šis pa brīnumu bija arī no Smiltenes :D , tiklīdz agrākais kantes sitējs uzzināja, ka man ir draugs vairs ar mani nedejoja un atklāju, ka tomēr arī mani kursa biedri ir labi dejotāji.

4diena, 16. decembris
Pavisam agrs rīts, atkal neliels stress, jo uzzinu, ka 9:20 darbā ir sapulce. Izrādās, ka sapulce bija 15.12 un pa velti darbā ierados 30min par ātru. Esmu nekāda, visu rītu nāk miegs - gulētas vien 3 vai 4 stundas. Mana lielā iepirkšanās ar personālatlaidēm izpaliek - karti esmu astājusi kojās. Pēc darba skrienu atpakaļ uz kojām, lai pēc stundas būtu gatava iet publikas priekšā ar kori dziedāt. Pēc tam darba ballītē Vecrīgā, bet ir uznācis lielais slinkums un vēlme darīt neko. Tā nu abas ar Evu skatījāmies filmas, ēdām picu un dzērām alu - vīrišķīgs meiteņu vakars (giggle).

5.diena, 17. decembris - šodiena
Joprojām nekāda. Gribas ielīst kādam azotē un darīt neko. Nevaru sagaidīt 7dienu, kad varēšu atpūsties no svētkiem..

Manī joprojām mīt Ziemassvētku noskaņa. Kamēr viena dzīvojos pa istabiņu savā brīvdienā, ņēmu un visu satīrīju un sakarināju sarkanos eglīšu bumbuļus un aizskaru stangas, pie griestiem pielīmēju Madaras zvaigznes, kuras naktī spīd un no sarkanām lentiņām sataisīju mazmazītiņus pušķīšus, kurus šur tur salīmēju, lai būtu smuki :)
Joprojām īsti neesmu pārliecināta par to, ko vilkšu rīt uz Ziemassvētku balli, ja rīt no rīta veikalos neko neatradīšu, tad vilkšu kleitu, kas man bija uz Mafijas balli, 1.kursā. Biju diezgan pārsteigta, kad konstatēju, ka joprojām viņā diezgan labi tieku iekšā! :) Nevaru sagaidīt rītvakaru un 4dienu, kad būs darbinieku balle, manas darba vietas pasākums un iepirkšanās P&C par 50% atlaidi :D
jā.. un tieši tagad fonā, pa radio skan mana visu laiku vismīļākā dziesma. Vēl tam visam pa virsu varētu sacept piparkūkas, tad būtu laime pilnībā :))

Šodien man ir pamatīga ziemīšu noskaņa - aiz loga smuki krīt sniegpārslas un fōnā skan mana vecā kora "Lido" disks ar ziemīšu dziesmām. Pilnīgi atcerējos tos visus koncertus, kad pēc kārtas dziedājām 15 dziesmas un domājām, kā lai tik ilgu laiku nostāv kājās. Pietrūkst tās visas sajūtas. Ceru, ka tagadējais koris arī atnesīs ko tādu - mazos lampu drudzīšus, lūgšanās diriģentam, ka pietiek dziedāt un ejam mājās(no koncerta), kopistiskie kora braucieni, tripi utt.

Pēdējā laikā katru vakaru ejot no darba debesīs lidinās kaijas. Ļoti patīk, tas skats, kad pilsētas ugunis atspīd putnu vēderos. Bet vienu gan es nesapratu - tās kaijas meta milzu apļus virs Plazas un mēbeļu ražotnes ēkām. Varbūt viņām vienkārši patīk spoguļoties pārdaugavas gaismās un domāt kā būtu..

šodien baigā brīvdiena. tik pat kā nekā lādzīga neesmu izdarījusi, tik beidzot pabeigusi draudzenei ziemīšu dāvanu. Jāsāk vispār domāt ko lai dāvinu pārējiem, jo, kā izrādās, tad Ziemassvētki ir jau pēc divām nedēļām!
Jaunajai istabas biedrenei šodien atbraukusi ciemos draudzene. Labi gan, ka abas visu laiku čupojas latviski, jo tad, kad pie viņas atnāk otra draudzene no ceturtā stāva, tad viņas savā starpā krieviski runājas un sajūta nav diez ko patīkama. viņas visu laiku pa draugiem dzīvojas, skatās citu profilus, pēta savu statistiku utt. tas patiesībā man savā ziņā atgādina manus vidusskolas laikus, kad ar tā laika labāko draudzeni līdzīgi darījāmies.
Ar Madaru šodien izstaigājām Mārupi pa visu lielo sniegu un konstatējām, ka sniegā viss izskatās daudz skaistāk un savādāk. Tās mājas vairs neizskatās kā vasarā. Viņas visas ir izgaismotas, izdekorēti koki, eglītes un sakarināti dekori pie durvīm. Mēs jau abas izdomājām, ka pēc sazin cik gadiem abas dzīvosim Salaspilī uz Griezes un Rubenes ielas krustojuma, lai varētu iet viena pie otras pēc miltiem :D
ļoti patīk šis laiks aiz loga. Pamatīgas kupenas, kurās pilnīgi kārojas izvārtīties un uztaisīt kādu sniega eņģeli. Šovakar nesanāca, es tik Madaru centos iegrūst kāda kupenā un man par prieku gandrīz sanāca (angel)

Rīgā joprojām snieg, jau sākot no vakardienas. Vienīgi tagad pārslas kļuvušas vēl biezākas. Ar Madaru sarunājām, ka tad, kad viņa atnāks no filmēšanas pastaigāsim pa Mārupi un "ķersim ziemu". Tik inči ir sēdēt uz palodzes un vērot kā puiši cīnās gar savām mašīnām - pamatīgi nosnigušas. Vienīgais par ko es brīnos - Aiz kopmītnēm nav tīrīta autostāvvieta! Mašīnas tur ir bez maz vai ieputinātas!
Skola arī beigusies pavisam - visas atzīmes saliktas, atliek vien saņemties un aiziet nodot grāmatas bibliotēkā, to pat šodien varētu izdarīt pirms pastaigas pa Mārupi.
kas vēl.. manī ir pamatīga ziemīšu sajūta. Varētu nolobīt kādu mandarīnu un noskatīties filmu. Pilnai laimei vēl blakus vajadzētu mīļoto cilvēku, bet nekas, šoreiz būs vien jāiztiek.