Esmu pārliecināta, ka diendienā izmantojamo valodu dēļ manas smadzenes ik pa laikam piemeklē īssavienojums. Piemēram, vakar: runājos ar savu britu kolēģi, stāstu viņam kaut ko, stāstu, bet tā vietā, lai man beidzot normāli atbildētu, viņš tikai turpina glupi mirkšķināt actiņas. Izrādās, manas smadzenes atkal atslēdzās un es viņam aizrautīgā vācu valodā kaut ko pļurinu.
Tāpat arī vakaros, šad un tad uzburkšķu savam draudziņam, un kad no viņa mutes izskan latviešu "Labi!" uz vienalga, ko pateicu, tas ir skaidrs, ka es atkal biju komunicējusi latviski un to pat nepamanījusi.