Uz skursteņa aiz mana loga saulainās dienās mēdz uzturēties kaija. Viņai tur patīk kliegt:
Kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa... Hehehe... Kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa... Hehehe... Kāa, kāa, kāa, kāa, kāa... Hehehe...
Un tā bez sava gala. Kad es viņai uzbrēcu, lai ļauj man gulēt viņa atbildēja:
Hehehe... Hehehe...
Maiiiita.