Uz skursteņa aiz mana loga saulainās dienās mēdz uzturēties kaija. Viņai tur patīk kliegt:

Kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa... Hehehe... Kāa, kāa, kāa, kāa, kāa, kāa... Hehehe... Kāa, kāa, kāa, kāa, kāa... Hehehe...

Un tā bez sava gala. Kad es viņai uzbrēcu, lai ļauj man gulēt viņa atbildēja:

Hehehe... Hehehe...

Maiiiita.