es vakar iepazinos ar džeku, kas tieši tajā pašā gadā un tajā pašā mēnesī, kad man sākās tas mans horrors, bija gandrīz nolauzis sprandu, izcietis vieksmīgu operāciju un pēc tam mācījies no jauna staigāt. tipa - stāsti mats matā vienādi, tikai katram pa savu līniju. kaut kas viņam tur ķermenī nestrādā vēl tagad, līdzīgi kā man galvā. un viņš man par sevi stāsta, it kā es ar viņa muti runātu - par visiem tiem periodiem, kam izgājis cauri, līdz tagad sapratis, ka diez vai mainītu to visu pret dzīvi bez traumas, jo iemācījies kudī vairāk - pašreflekciju, dzīvesziņu, izturību, maturity - nekā jebkad būtu spējis bez tāda ārēja stimula.

lūisam bez skrūvšņores vēstulēm ir arī tāda grāmatiņa -svarīgā izšķiršnās. vakar izlasīju. īsumā - stāsts par to, ka, lai tiktu pie laimes, ir jāatīrās. nu lūk - ātrākais veids kā attīrīt ķermeni, ir badošanās. ātrākais veids kā attīrīt dvēseli - akūtas (lai tu nedomātu - hroniskas) ciešanas.