čatojot ar klientu skaipā, pieķēru sevi pie domas, ka tomēr dīvains ir tas programmētāju humors. it kā jau var saprast, ka domāts joks, bet smiekli nāk tikai pašam.

taču mani mierina atmiņas no reizes, kad savu papu un viņa draugu (iekšējos apļos iesauktus par bitešēnu un dankešēnu) uz kādu jestru pasākumu, un visu ceļu man nācās klausīties, kā komponists ar diriģentu smejas do poterii pulsa par kādu partitūru, kurā neapšaubāmi vissmieklīgākā epozode esot bijusi apmēram 64. taktī, kur aiz la-bemol nez kāpēc nākot si-bekar. ir taču nenormāli smieklīgi, vai ne?