piecēlos ne pārāk vēlu, taču ar satraukumu iekšās. pirmaijs maijs, berlīne taču. kaut kā sazvanīju L., sarunājām satikties frīdrishainā pie viņa. tad nu tālāk ar A. un L. devāmies uz lielo maija parādi, taču berlīnē nekas nenotiek pēc pulksteņa. vienmēr ir kāds jāpagaida, vai vēl kāds jāsatiek. tad nu tādā garā mums bija jādodas uz vienu dzīvokli, kur pāris jaunieši gatavojās gājienam. tad ar visiem jauniešiem vēl jāgaida citi jaunieši, un tad tikai kaut kā pamazām jādodas uz metro, lai - bez biļetes, protams - brauktu uz mitti, sagaidīt parādi. poliči dikti jau visus uzmana, takš nav varas demonstrēšanas, un bez pārmērībām. un skaidrs jau, ka viņi ir kārtības sargi, nevis valsts varas iemiesojums. citgad pat uz formām likuši uzrakstus "esam tavi draugi". nu, labi, šogad tādu nebija. toties parādē bija mūzika, danči pilns ar skaistiem cilvēkiem, pilns ar frīkiem.

ieparādējām oranienštrāsē, un tur jau visas kefejnīcas, visi, kam nav slinkums, un arī daudzi citi izlikuši savu piedāvājumu uz ielas. citam tas ir koncerts, citam dīdžejs, citam pīrādziņi, citam divas plikpupainas trakules - t.s. performanču māksla. kā reizi pie tām trakajām sapratu, ka man vajag pusstundu nosnausties un, tā kā dzīvoju tak tepat ap stūri, plānu nekavējoši realizēju.

a kas tev deva... jau pēc desmit minūtēm caura miega basu dunas pavadījumā mani uzmodināja kāda daudz nopietnāka skaņa. sprādzieni. nuja, melnais bloks tepat gar manu māju iet un met spridzekļus policistiem virsū. a policisti tak tik mahājās, sak, ejiet garām, mēs jums ceļā nestājamies. bet nē, melnais bloks takš ne velti tos kokčikus taisījis, vajag takš likt lietā - un kāpēc ne tagad, vai ne? tā nu mana gulēšanas kāre bija pāri, sprādzienu pavadījumā fiksi ielocīju rukolas salātus ar kvarku, un, pa ceļam paķerdams pāris alus un bionādi, ko nest draugiem uz gorlitzerparku, ašā riksī devos uz nelegālo ballīti pašā parka galā. poličiem, kas sabraukuši berlīnē no teju visas vācijas, protams, bija svarīgākas lietas darāmas - nevainīgā ballēšanās tos īpaši neinteresēja. toties cilvēku ka biezs, pacilājoši ritmi, visi pauguri nosēti ar ļaudīm, kā skudras uz cukuru. tik ik pa laikam jānoiet pie dīdžejtelts un pie kāda skaļruņa jāpadejo, tad jāiet atkal pabaudīt saulriets. jo dejošana ar nekāda īpašā nesanāk, tāda spaidīšanās vien ir - nekad vēl tik spiedīgos apstākļos nebij dancots. un tā ka skandas uz ģeneratora enerģijas, proti, ne pārāk spēcīgas, tad vienīgais prieks ir mēģināt tās griezt uz savu pusi, kamēr prētējā pusē stāvošie tās atkal fiksi atgriež savā virzienā.

bet nu arī fantastiskā parka ballīte vienubrīd apnika, bija jau tumš, citur pilsētā norisinājās kautiņi, logu dauzīšana. bij tik jāiet uz to manu ielu, blakus mājās pagalmā jāielūkojas. a māja nav māja parastā, bet gan izbijis skvots, ko entuziasti saveduši kārtībā un pagalmā iebūvējuši ko neticamu - trīsstāvīgu konstrukciju ar balkoniem un lodžijām, šovakar visām pilnām ar dancojošiem ļaudīm. patiesībā, pilnām - tas būtu maigi teikts. ja man par šī pagalma 1. maija specifiku nebūtu stāstījuši, man nudien liktos, ka nav uz tiem balkoniem jākāpj. takš berlīnē viss notiek miera vējos, galvenais ir ballīte, galvenais ir brīvība, galvenais ir labi pavadīts laiks.

L. pa ceļam teica, ka berlīnē viņam patīk viss. lai uz kuru pusi skaties - patīk. lai kas notiktu - patīk. lai arī kas nenotiktu - patīk. un tad nu es bez garas domāšanas sapratu, ka man ir tāpat. nav, kur piesieties. jancīga sajūtiņa.