iedarbīgas zāles (bez4pieci) rakstīja, @ 2004-02-07 23:31:00 |
|
|||
aizbraucot ciemos pie mammas un brāļa uz māju pie jūras, mani noķēra pārsteigums, cik tur viss skaisti - tik gaumīgi, tik patīkami. mājas? drīzāk skats no malas. jau ienākot pa durvīm, no pirmā brīža savu mammu automātiski uztvēru kā otru, jeb, precīzāk, citu, to, kas neesmu es. protams, pokemona vecāku atgrūšanas fāzei cauri ejot, neviens viens smags brīdis mums bijis un tā vienība (vienotība) jau saļodzījusies ne pa jokam. un vienā brīdi tas notiek gaužām automātiski, gaužām nepiespiesti. ja līdz šim mammas bučošana uz vaiga - pat satiekot pēc ilgākas prombūtnes - likās kaut kas obligāts un sagribēts, tad tagad es jūtu pavisam īstenu siltumu no savas mutes aizstrāvojot pie viņas, kad es pieskatos viņas vaigam, vai ausij, vai matiem, ko nu kuru reizi manas lūpas sastop, vēl pēc ieraduma nedaudz neveiklā apķērienā. neesmu vēl nonācis pie viennozīmīga secinājuma, bet iespējas, manuprāt, ir divas.
pirmā tāda dikti loģiska - es pieaugu. gan spējā pašam maksāt savu īri, gan spējā identificēties ar sevi - sevi pašu. esmu pilnīgā neziņā, vai es to gribu, vai nē, vai man tas patīk, vai kā. daži daudzina, ka viņi nu nekāāādā gadījumā nevēlas pieaugt, kamēr citi atkal tiecas pēc pieaugušas patstāvības. piedevām, tie pirmie caur savu skaļi pausto vēlmi skaitās (man, ja godīgi, pilnīgi neizprotamā mērskalā) kaut kā labāki. interesantāki. pieagt taču ir tik garlaicīgi un viss ar tevi notiek tikai tik ilgi, kamēr tu spēj saglabāt nepastarpināto bērna skatījumu. kas ir bērna nepastarpinātais skatījums? tipa, būt radošam? runāt tādu valodu, ko citiem incanti klausīties? teikt to, kas citiem var likties klausīšanās vērts? darīt to, dēļ kā citi vēlas ar tevi tikties? havot lielu draugu un paziņu loku, jūtoties starp vieniem draugiem intīmi, starp citiem garīgi, starp vēl citiem - vienkārši draudzīgi; un starp paziņām baudot ne tik dziļu, bet katrā ziņā ļooti nozīmīgu ko-emocionālo stāvokļu spektru. man to vajag? man vajag sarunas, man vajag siltas attiecības, es taču arī gribu tādu nelielu kompāniju, kurā es varētu atbrīvoties, bez nemitīgiem aplauzieniem par to, ka esmu pateicis ko nevietā, vai kaut ko aplam nesmieklīgu, vai vienkārši muļķīgu. ir gadījumi, kad par šādu incidentu es sev varu uzdzīt riebīgus tirpuļus pat pēc vairākām nedēļām! man deniņos piekabinātas papildus kameras (tās spēj grozīties par visiem 360), kuru uzdevums ir tikai vērot citu reakcijas, nedodies, ja būs kāds noraidījums.. ja tās pamana kaut mazāko mutes nošķobīšanu, tās sūta miljonelektrovoltu bliezienu pelēkajai vielai, kura, protams, attiecīgi rīkojas, turot gatavībā visus tai pieejamos aizsargmehānismus - sākot ar "ok, piefiksēju, bet ignorēju" (patērē 1 dzīvību) un beidzot ar spontānu absolūtu ieraušanos sevī (patērē visas atlikušās dzīvības, lai cik daudz arī to nebūtu), kļūšanu par zombiju. un vēl es nemāku melot un slikti tēloju, tādēļ komplekts izveidojas pilnīgs. es sāku krist uz nerviem apkārtējiem, un, protams, visvairāk pats sev.
nemitīgais maiguma un cilvēcisko, draudzīgo attiecību deficīts liek man veidot saskari uz kaut kā bāzes. piemēram, uz seksuālās patikšanas. kā staigule es meklēju gadījumgultas, pa lielai daļai, protams, dēļ seksa (par ko ir atsevišķs stāsts), bet arī dēļ iespējas iepazīt kādu cilvēku tuvāk. ĪSTENĪBĀ, es pats nespēju cilvēciskā saskarē ieguldīt tik, lai saņemtu adekvātu feedback. draugus es mēdzu negribēt redzēt mēnešiem, piemēram, ieguldot sevi visu darbā, neatejot no komputātora nedēļām. tad, pēkšņi, es sajūtos vientuļš, un, protams, ātrākais ceļš tikt uzklausītam, ir sameklēt kandidātu hiperātrajam otra iepazīšanas procesam, kurš kā prezervatīvs nepieciešams sekojošajam seksam. šo parasti visnotaļ sakarīgo sarunu laikā es pagūstu arī izteikt savu sāpi, kas mūs, protams, satuvina, lai pēc seksa, iespējams, nepārmītu ne īsziņu. esmu ātrās iepazīšanās meistars. adikts.
otra iespēja ir, ka es tiešām esmu kretīns.