southland tales
mūzikas klipu estētika ir beidzot tikusi arī līdz apokalipses tēmai. nebūtu es pusaudža gados lasījis vonnegūta kaķa šūpuli, pirms pāris gadiem breta īstona ellisa glamoramu un šorīt rīgas laikā no vanity fair pārpublicēto rakstu par asv vēstniecībām, es varbūt arī nenoticētu šai... filmai, kas visai smalki balansē starp ironiju un patosu, trilleri un komēdiju, cinismu un cilvēkmīlestību, un tādā garā, nevienā brīdī nekļūdama tik pliekana, lai nebūtu pat smieklīga. apokaliptiskajā settingā neliekas grūti noticēt trakajai neomarksistu ģimenītei, kas atvērusi plaisu 4. dimensijā, nedz arī pornozvaigžņu triumfam informatīvajā telpā, kas pašas par sevi ir jau gandrīz kā banalitātes, taču beidzot savā īstajā vietā. es neesmu apokalipses žanra fans, bet šīs filmas anti-utopija izcēlusi aspektu, ko citas līdz šim nav varējušas/gribējušas (uzdrošinājušās? jeb arī es nevienu tādu neesmu redzējis...), proti, izvirtību, kas - kā rāda vēsture - ir bijusi par pamatu (priekšvēstnesi) jau dažai labai civilizācijas bojāejai. un ne jau tikai izvirtību kā seksuālu baudu pārmērību, kā esam pieraduši par to domāt - bet (ņemot vērā holivudas mūžamdzīvo politkorektumu) izvirtību visās emocionālajās šķautnēs: bailēs, vēlmē nogalināt, varaskārē, prāta kūtrumā utt. tā sacīt, cīņa jau sen vairs nav starp godīgo zemes iedzīvotāju un nešķīsto armagedonu.

ārējais ienaidnieks arī holivudas skatījumā pārtapis par iekšējo ienaidnieku (11. septembris beidzot ir ticis līdz mērķētajām pogām kolektīvajā apziņā). beigas ir salūta pavadīta milzīga ballīte (viss viens, vai romā, vai tenočtitlanā, vai losandželosā), ko sarīkojam mēs paši, lai izbēgtu no bailēm, ko radām mēs paši.

vārdu sakot, kaut kas tajā filmā ir ;)

ps. liels paldies martcore par ierakstu.