spēcīgākais iespaids no sestdienas nakts braitonā, ir tik ļoti izteiktā cilvēku marķēšanās, un tāda vēlēšanās piederēt klasēm vai grupām, jebšu vienkārši vientulība, kas liek meklēt savējos caur primitīvākajiem izteiksmes līdzekļiem? apģērbu, kustībām? man pa ielu pretim nāk sarkanu radziņu apjumtās rozā parūkās paslēpušies zaķi, kam seko bars par autentiskiem meksikāņiem pārvērtušies kadri no vecpuišu balles, turpat ir divi menti uniformās neliela gejiņu bara ielenkumā, turpat ir kāda novēlota helovīnpārtija, kur visi izskatās tik pārģērbušies-līdz-nepazīšanai, ka nekad tu par šī pasākuma dalībnieku nenoturēsi ķīnieti no ieskrietuves, kam (man nezināmu taču - visticamāk - arī ne īpaši interesantu iemeslu dēļ) arī ir parūka, sieviešu kārtas būtni naktskreklā, kas nāk no jau no kādas trešās pārtijas, nekad nesajauksi ar lesbieti, kas noteikti nav viņas labākā draudzene, utt, vai, piemēram, šorīt, viesnīcas pliekanajās brokastīs: ir bariņš ar melnādainajiem biznesmeņiem, ir bariņš ar vienādos oranžos t-kreklos tērpušos ģimeni, ir daži "stilīgie", ir daži nestilīgie, un daži nekādie, bet tie katrs nepārprotami iekrīt kādā kategorijā.

un tieši šī apstākļa dēļ man tā patīk tipiskā pucēšanās mānija eiropas austrumos, kur nevienam tā līdz galam vēl nav skaidrs, pēc kā jāizskatās, lai piederētu kādai noteiktai kopīgu interešu grupai (protams, nevis ienākumu līmeņa kopai, par kurām visiem viss ir skaidrs, šķiet, jebkurā pasaules malā).

ja vēl padomā, kas tieši rada šo paš-kodēšanos, tad jau atkal var tīri ātri nonākt līdz sazvērestības teorijām.