ai, sen nav nekas ierakstīts par to, kā man iet, un nav jau arī laika. un noteik daudz kas, par ko varētu uzrakstīt ko smieklīgu vai interesantu. piemēram, nupat es stundu norunāju ar perfekti apmācītu tele2 klientu apkalpošanas daļas darbinieci, lai man kompensē atlikušo nenomaksāto summu par telefonu, jo jau mēnesi viņi sola salabot zonas pārklājumu, kura vecāķos ir far from pieteikams. tā strīdējos, tā strīdējos! bet iekšā tāds miers :) viņa gan, nabadzīte, sacepās ne pa jokam, un vienubrīd sāka man braukt augumā, ka tā un tā!! es noteikti nemaz neatceroties!! kā viņu sauc!! lai arī sākumā stādījusies man priekšā!! tad, kad lieliskā tērzēšana tuvojās savam neizbēgajamajam noslēgumam, kad madāma nedod un klients paliek gribot, apmierinoties ar kārtējiem solījumiem, man mēle niezēt niezēja pateikt, ka lai tak viņa nedusmojas un nepukojas, es jau īstanībā zvanīju tikai sporta pēc, patrennēties, kā sacīt, raģi sporta.

par vakardienas piketu vēl gribējās pateikt. ka piketā man nemaz nepatika. patika/nepatika. cilvēkiem patiesi vairs nav ilūziju, un tauta ir stulba. gaviles jaunajam laikam un deputātam lācim es nesapratu vispār - kādā sakarā? pirmo partiju koalīcijā un pa taisno paradīzē? kaut kur pret vidu laikā, atrasdamies kaut kur pret vidu telpā, mani uzķēra kāds virpulis, tāds zemūdens dolby stereo, sareiba galva no tā visa. un ļoti, ļoti gribējās prom, un, lai arī tas nevilkās ilgi, sajūta, ka man tur nav jāatrodas, nepameta visu dienu. tā bija summa no cilvēku vilšanās un muļķības - tādas pretīgi staipīgas un bezgaršīgas kombinācijas.

taču iepriekšējā naktī es sapņoju, ka esmu vaira vīķe freiberga, koši rozā kostīmiņā atnākusi uz piketu ar savu daiļo RUK RUK plakātu, bet esmu ieradusies par agru, un tur ir cits pikets, tur ir tikai kalvīša atbalstītāji, kas sāk mani lamāt, un es izliekos neredzama un skatos zemē uz savām rozā laiviņām un uz rozā bruncīti līdz celim, un skaitu zpožas zvaigznītes uz saviem apakšstilbiem.

tādi, lūk, jaunumi.