šodien man beidzot salaboja riteni. tobiš bija kaut ko sajaukuši, un nebija ne ātrumus pieregulējuši, nedz arī jauno smuko riepu uzlikuši. kamēr gaidīju labojumus, tikmēr izdomāju, ka jaunu sēdekli vajadzētu. izvēlējos tādu smuku, it kā tādu pašu tievo cieto kairinātājvariantu, taču drusku mīkstāku, ar tādiem izteiktiem, nedaudz uz augšu uzrautiem dibenturētājiem ar šķēlumu pa vidu. uz mana slaikā ritenīša tas gan drusku izskatās pēc švešķermeņa, bet sajūtas - mīlīši! - tādas sajūtas. izrādās, es vislaik biju nepareizi sēdējis, turēdamies vairāk uz tās vietas, kas, atvainojiet, pa vidu starp pautiem un pakaļas caurumu. a jaunais sēdeklis ar saviem, (atkal) piedodiet, dibenturamajiem spārniņiem, gluži vai pats grūdjūs-stummūs uz priekšu, un i labāk minās, i ātrāk iet, i vispār. lūk, kāds spēks slēpjas pozā!

pieregulējuši ar' čikeniekā. tā interesanti, līdz pat pusstundai pēc salabošanas vēl čirkstēja un krakšķēja, bet pēc tam pārgāja. jocīgi, kā viņi tā. forši džeki, tādi.

(vispār nesaprotu, kā varēju pusotru nedēļu bez riteņa iztikt. visu pusotru nedēļu arī nesapratu, bet tagad esmu vēl lielākā neizpratnē)