šorīt trolejbusā
konduktore izskatījās kā nesen uz rīgu pārvākusies no laukiem, nenosakāmā vecumā, runāja ar nelielu latgales akcentu, bija ģērbusies varbūt nedaudz dīvaini, sarkanās kurpītēs un sarkanās zeķubiksēs, tumši zilā nesaprotamā piegriezuma kleitā, un vēl jakā. kad iekāpu, viņa kādam kaut ko ļoti skaļi teica telefona klausulē. apkārtējie it kā pasmaidīja, it kā nē.

nolikjusi klausuli, konduktore aci nepamirkšķinot paņēma 31 santīmu par biļeti, bet es neprotestēju. gāja ar uzreiz sūdzēties šoferim par savu dzīvi, par vīru vai draugu, kurš nebija ieradies uz randiņu vai dajebko, kurš kaut kā bija viņu līdz sirds dziļumiem aizvainojis. pieturā nāca atpakaļ visiem pārbaudīt biļetes, tad atkal turpināja stāstu vienīgajam draugam - šoferim, noveda sevi līdz asarām, nabadzīte sāka raudāt līdz viņas uzacis pārvērtās divās slīpās diagonālēs, gluži kā multenēs, un viņa, neliela auguma, nāca atkal pārbaudīt biļetes un raudāja.

starp nākamajām pieturām viņa jau bija pievērsusies visam autobusam, tautai, apelējot pie savām asarām, līdz pēkšņi kā attapusies apstājās kaut kur klajumā un noteica, jau klusāk: "ja tā, es pati jau arī biju nedaudz vainīga."

atveroties durvīm, trolejbusā iekāpa vīrietis, ar ko viņa sāka runāt, un puika, kam viņa sakārtoja jaku, un prasīja, kāpēc viņš smejas. runāja viņi par darbu un par citām lietām, un visi kolektīvi izskatījās pēc lauciniekiem, tajā pavisam normālajā manierē, kādā esam pieraduši redzēt lauciniekus laukos, bet kas rīgas ielās izskatās teju nepiedienīgi, jo pat bomsīži šeit taču izsktās pēc rīdziniekiem,

un,

tad nākamajā pieturā man bija jākāpj ārā, bet es vēl paguvu pamanīt, ka tas puika, kurš runāja puikas balsī, īsiem matiem, izskatījās pēc puikas, viņam zem jakas virzienā uz leju bija redzami melnas kleitas volāni, tad baltas zeķubikses un tad melnas meitenīgas kurpītes ar sprādzīti.