tramvaju, ar kuru devos centra virzienā, vadīja sieviete, rotājusies ar lakatu pa pareizticīgo modei. braucot garām klosterim (tieši tad, kad es pirku no viņas biļetes), viņa kaut ko nomurmināja un divreiz pārmeta krustu, vislaik raudzīdamās uz sliedēm sev priekšā. es viņai iedevu latu divdesmit un viņa man četras biļetes. pēc nākamās pieturas viņa izkāpa no kabīnes un sauca (ar akcentu): "puika, kam es iedevu četras biļetes, vai tās nebija par 15?"

autobusā, ar kuru devos centra virzienā (arī šodien), konduktore bija ļoti resna un, pilnīgā pārliecībā pateica tantei, ka autobuss pie inženieru ielas nepietur. tante izkāpa vienu pieturu iepriekš, bet tad, kad konduktore saprata, ka tanti netīšām piemuļķojusi, skatījās man acīs un smējās ar muti, kurā nevarēja redzēt neviena zoba. un smējās viņa ilgi un sirsnīgi, kā bērns.

netālu no viņas, man pretim sēdēja rūķis ar koka kājām.

savā pieturā es izkāpu.