on danse (par 40 latiem 6. rindā) - īsumā - tāda māžošanās vien bija. tehniski apbrīnojama, patiešām asprātīga un talantīga no aktieru/dejotāju puses. taču nekādas režijas! man pietrūka brīnuma sajūtas, ko viņi, šķiet, gribēja radīt, bet tā arī neizdevās, tādas brīnuma sajūtas, kādu noķēru rīgā viesojošamies theatre du soleil performancē pirms vairākiem gadiem, ar skudriņu ordām pa mugurām. varbūt bik vīlos tieši tāpēc, ka gaidīju ko līdzīgu.

bet dara viņi fantastiskas lietas, vislabāk gan klusumā, jo mani nereti aizkaitināja tas vienmērīgā mezzo forte uz riņķi vien drillētais baroka brīnumdaris ramo... epozode ar flamenko dejotāju un viņas mīlnieku bija fantastiska, tāpat kā mīļi groteskā dejotāja-nemākule uzreiz pēc tam, flamenko pēdu klaudzināšanu atdarinot, staigājot pa paukšķošiem iepakouma materiāla burbulīšiem. tāpat nepārspējams bija svilpotājputniņš, kura plastika brīžam lika neticēt viņa ķermeņa viengabalainumam. katra aktiera/dejotāja stāsts par to, kā viņi dejo, kāpēc un kā - par to arī bija šī izrāde, bet sauciet mani par konservatīvu, taču klauns ar savu runātīgumu un pat epozodi ar klauna skumjām, ne gluži iederējās, pat ja akceptē totālā gogeļmogeļa konceptu, braukšana visos virzienos vienlaicīgi tā arī neizstāsta līdz galam nevienu no stāstiem. un tieši šī nepabeigtība liek atcerēties vien epizodes un slāpēti (jo nav jau smuki) šķendēties par "izniekotu materiālu", par sajūtu druskām, kas nevis saķer un neatlaiž, bet tikai pakutina kā brīnumainais vīrs ar viņam cieši sekojošu lidojošu zirdziņu ordu (un tas nav nekāds apmāns - viņi tiešām lido), vai kā pēkšņais ramo trakojošā baroka kopdejas pārrāvums, visiem vienā solī u-a u-a ūjinot atstājot skatuvi perfekti sinhronā āfrikāņu dejas līdzībā, kas ar savu wow-iespaidu patīkami atsvaidzina kopskatu māžošanos, kas pēc pirmajām 20 minūtēm vairs neliekas īpaši interesanta.

par skatuves noformējumu gan labāk nerunāšu, jo tas laikam nu jāpieņem per se, citādāk es nevaru iedomāties! vienīgi būtu gribējies, lai projekcijas nāktu no skatuves dibena, nevis no zāles - mani neatstāja sajūta, ka tā tam īstenībā arī bija jābūt -, jo tad vismaz mani neatstātu telpiskais un mēroga haoss un cirks.

-- recenzijas beigas, tālāk nelasiet --

bet varbūt tiešām tas ir tikai mans vecmodīgums, kas neļauj atvērtu skatu uzņemt šo iestudējumu kā to vētraino aplausu un kājudauzīšanas vērtu, mans iesīkstējušais jebšu mantotais uzskats, ka, lai radītu brīnumu, sākumā jānoslēdz vienošanās ar skatītāju, jāliek viņam sev noticēt, lai pēc tam, vienošanos laužot, uzburtu neticamo, jeb jāuzbūvē kaste, no kuras pēc tam domāt ārā. "good point," man atbildētu talantīgie horeogrāfi hosē montalvo un domenika evjē.