pēdējā laikā arī bieži domāju par sātu.

nule kā pie manis atnāca atziņa, ka sāta sajūta ir kaut kas tāds, kas citam piemīt vairāk un citam mazāk. man - mazāk. jo īpaši es to jūtu saskarsmē, man gribās rakt dziļāk un dziļāk, atklāties vairāk un vairāk, būvēt kādas nestabilas un bīstamas komunikatīvo abstrakciju konstrukcijas (!!), kuras otru cilvēku, ja tas nepavelkas uz mana viļņa, var vai nu aizvainot, vai arī vienkārši atsaldēt.