nebija spēka mīties līdz mājām, bet vēl bija laiks līdz vilcienam no sarkandaugavas. beidzot īstajā vietā un laikā atcerējos par melno plankumu manā personīgajā audiovizuālajā rīgas kartē - mikrorajonu pie sarkandaugavas stacijas. iebraucu gar traumām - sākums jau daudzsološs: padīvaina farmaceitiskā fabrika skaistu koka māju ielenkumā, no kurām dažas gan nav pārdzīvojušas fabrikas zāļu smaku. pēkšņais reljefs un lielais parks(?) gar duntes ielu noslēdz skatam vairākas hruščovenes un staļinenes, toties, spriežot pēc noparkoto mašīnu markām, teju baltezera villām šķita tur vieta labākā. garkājāinas meitenes rozā šortiņos ar šuneļiem un dvieļiem ceļā no/uz vecāķu pludmali. puiši trenniņtērpos. veikals - īsts lauku veikals, kurā nevar nopirkt rafaello, toties ir visdažādākie nekur pilsētas gaišajos tempļos neatrodamie provinces pusgaršīgie un negaršīgie cepumi. turpat ap stūri vien arī bankrotējis - tā vitrīnacīs, kuras, kā izskatās, hruščovkā jau kopš dzimšanas bijušas, kaut kad ielīmētas kakokalo sarkanās svītras. pāris mājas apjoztas žogiem, bet pēc pārdesmt metrime nonācu pie spoži balta kioska teju tādā kā pilsētas laukumā. ar omi iekšā un omi ārā. oi, tik skaisti tur, tik skaisti.

kad nokļuvu stacijā, īstā tripa sajūta bija pašā plaukumā. apsēdos uz perona malas, klausījos transformātora un trako sienāžu kontrapunktā, ko, kā mocerta simfonijās "ar bungu piesitienu", uzmundrinoši papildināja turpatesošās fabrikas suņa rejas. dzēru buratino un ēdu rigondu. uz otrā perona man pretim kā sarunājušas katra pie sava laternas staba stāvēja divas gaišmatainas meitenes vienādas krāsas gaiši zilās džinsās, vienādi sarkanos topiņos kā arī gandrīz vienādu matu sakārtojumu, izskatīdamās nenormāli vienādi, bet nekā īpaši arī no tā nekautrēdamās. tad turpat kantainām kustībām uzkāpa puisis, kam javno interesēju es, toties abas zilsarkanās diezgan tieši un tik pat konsekventi nekautrīgi izrādīja interesi par viņu. pusim aizejot pēdējā vagona virzienā, tās abas nepiespiesti aizklunkuroja tam līdzi. es paliku viens savu draugu - lauku veikala rigondas un buratino, stacijas transformatora, sienāžu un suņa, jā, un vēl arī garas cisternvagonu ķēdes - sabiedrībā. tobrīd labāku sabiedrību man būtu grūti iedomāties. un es baudīju.

iekāpšana strāvonī, kā arī visas apstāšanās pa vidu pagāja kā sapnī. toties savā stacijā taisīdamies uz ārātikšanu, satiku senu paziņu - meiteni zilās džinsās un sarkanā topiņā, kura tagad pārcēlusies uz dzīvi manā pieturā. dzīvojot pāris ielas no manis kopā ar draugu, šogad beigusi universitāti. sabiedriskās attiecības. pirms šķīrāmies ieminējās par depresīvo "ko tālāk" tematu. tajā brīdī pēkšņi atcerējos vārnu, kas sarkandaugavā mani sveicināja, tupēdama uz vilcienu elektrības vada. tur man šis tas savilkās kopā.