ar to mobilo aparātu man šodien tiešām bija jumts aizbraucis pamatīgi. nupat tikai man pieleca, pēc kāda idiota izskatījos, veikalā aplauzies, ka tādu modeli, kādu iekāroju, par akcijas cenu dabūt nevar, un centos kaut ko kaut kā sarunāt ar pārdevēju, bet, kamon, viņa taču bija trennēta apieties ar mobilajiem lunātiķiem. es iedomājos, cik viņai tur sanāk uz pilnmēnesi visādu mistiķu, no kuru slienām slapjas kļūst vitrīnas, un viņa tikai atkārtoja un atkārtoja "nē", smaidīdama, vai, pareizāk sakot, saliekusi lūpu kaktiņus 15 grādu leņķī uz augšu, un atkārtoja un atkārtoja, un kamēr es neko neteicu, viņa pacietīgi gaidīja, kad es varbūt sašķaidīšu vitrīnu vai mēģināšu viņai draudēt ar ieroci, un tā kādas minūtes piecas līdz es padevos un devos prom.

kārību transā šīberis man tā nobrūk varbūt divas trīs reizas pa gadu, kad vispār pazaudēju jebkādu spēju sevi kaut kā iegrožot; atnākdams mājās, ar varu piespiedu sevi iegult uz pāris stundām un izgulēt to murgu no sevis ārā, tikai tagad nāk draudzene nr.2 - nožēla par notriekto laiku. lai viņa paciemojas viena, es eimu gulēt.