piaugšanu var definēt tikai aksiomātiski, vai ne? un tā tu katru savas dzīves mirkli vari iet cauri tam sarakstiņam - būt taisnībam, patstāvīgam, zināt, ko negribi utt, lai čekotu. pilnīgs mārass, vai ne?

tikai man ir tāds iekšējs issue ar to pieaugšanu, jo nez kāpēc ir tāda sajūta, ka tā ir tāda kā atslēga, lai es turpinātu attīstīties un augt (as funny as it may seam). un tad vēl tas moments, kas iespiedies prātā, kad viesībās, kurās visi sajuka prātā, skuka, jau maķenīt atslābinājusies, tā kaut kā pagriezās pret mani un teica šādus vārdus: bez4pieci, kad tu beidzot pieaugsi?

tad es šonakt, pa starpu pogonkām ar vff (bēgot no revolucionāriem), nomoda brīžos domāju par to, cik viegli apaugt ar gļukiem, tādiem stulbiem un sīkiem gļukiem, kas visi uzkraujas virsū kā melnais mākonis, nu, piemēram, man vakar kā zibens iespēra, kad galvā pareizie klucīši salikās blakus un noformulējās šāda doma: sliktās idejas esmu perfekti iemācījies nomaskēt ar aizbildināšanos, ka tas nebija domāts nopietni. it kā sīkums, tāds pavisam dumjš un maziņš sīkums, bet kādu iespaidu, mīlīši, tas uz mani atstāja! tik vienkāršs risinājums - klusēt - man vienmēr ir sagādājis problēmas, bet tas taču būtu jāiemācās, vai ne?

varbūt pieaugt nozīmē iemācīties klusēt?

šāda, lūk, man šorīt adženda.