šķiet, būt par kristieti mūsdienās ir tiešām grūti, ja vislaik jādīlē kauna sajūta par brāļiem kristiešiem, kas sagājuši sviestā. dažādas radikālas sektas, līderi-brīnumdari un citas instances, kas kalpošanu dievam pārvērtušas par kalpošanu dziedināšanai un ticību - par sadzīves problēmu risinājumu avotu, atzīšanos "es esmu kristietis" aplējušas ar skābi. vidējam aritmētiskajam atzīšanās uzklausītājam tas skan kā "es esmu enelpī meistars" vai "es tevi tūlīt sazombēšu". citi to vienkārši uztver kā priekšspēli runāšanai mēlēs.

kā lai izdara tā, lai cilvēku nožēlojamais idiotisms mani nešokētu? vai uz ecešām mani uzmet pašpārliecības vai ticības trūkums? un, ja ticības, tad - kam?

ps. es neesmu kristietis (pat ne radikāls sektants), es neesmu nlp meisters, un zombēju es reti ))