mani vienmēr fascinējis, kā joki migrē starp jēgām un nozīmēm. vai, pareizāk sakot, nevis joki, bet tas, kas ir smieklīgi - paši smiekli, varbūt, ja vien smiekli ir smieklīgi, bet smiekli, būtībā, ir smieklīgi, jo smejošajiem taču akurāt gribās līdzi smiet. piemēram, pagājušogad bija periods, kad šeit, cibā, visi kratījās no smiekliem par vārdu "saprotiet", kas, ielikts komatos un novietots semantiski zīmīgās vietās, varēja nekam nederīgu pukstu pārvērst dārgakmenī. tad šis "saprotiet" kaut kur pazuda vai - pareizāk - joks pazuda no tā jau par muļķīgu kļuvušā vārda, kas ielikts tajos divos muļķīgajos komatos, un joks paslēpās līdz brīdim, kad ar joku decembra beigās inficējās vārdkopa "tāda, lūk, situācija". arī divi komati (iespējams, tie paši), toties vārdi jau trīs un... citi. un tad vēl vienubrīd bija tāds joks ar komatu beigās (nu, pukstu nobeigt ar komatu), bet cibas (pirm)sākumos pārākais joks bija pukstā atsaukties uz neeksistējošiem jūzeriem vai - nedodies' - atklāt kāda identitāti - tie nu gan bija joki. un toreiz arī visi smējās.