piezvanīja kāds draugs. viens no retajiem hetero vīriešiem, ar kuriem man ir nepiespiestas un labas atteicības - īstenībā, iespējams, pat vienīgais. jo, man nezināmu apstākļu sakritību dēļ, normāli džeki manī izraisa nenormālu mulsumu vai arī tādu pliekanu jušanos pēc pipļuka - tie, protams, ir pietiekami šķērsļi normālai komunikācijai, ātri vien aptrūkstas, ko teikt, un pienāk laiks, atviegloti uzelpojot, turpināt katram savas gaitas.

taču ar viņu ir citādāk. tiešām kruta, ka es viņu pazīstu, un viņa draudzeni arī. vispār tāds prieks par viņiem, par viņu tējnīcu un visu.

(un, protams, arī neliela vainas sajūta - tā pati, ko izjūtu pret visiem, kam neesmu sen zvanījis, bet kam vajadzētu.)