nav jau arī tā, ka man vajag, lai man atvainojas. gadījumos, par kuriem runāju, situācija, šķiet, nav glābjama - tādi tie cilviņie vienkārši ir.

bet runa jau ir par to, ka, principā ir iespējams itin viegli paredzēt, ka piecos sešos valdemāra iela virzienā uz centru būs neizbraucama, bet tas apstāklis tiek kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ ignorēts, un tu cilvēks vari kaut ko ādas ārā izlīst, bet ātrāk galā nenokļūsi. būsi centies no visas sirds, bet nebūs sanācis. vainīgs? it kā jau nē. bet varēji ātrāk izbraukt, varēji izvēlēties citu maršrutu, citu transporta līdzekli. vai varēji pārlikt tikšnos uz citu laiku. tā tiešām ir nedomāšana, kas - vispārinot - vienādojas ar stulbumu.

un es te minu piemērus iz dzīves, kurus visus var izskaidrot ar, piemēram, nepraktiskumu, via nespēju sarūmēt galvā pārāk daudz apstākļu, kas visas ir tādas īpaīšības, kas cilvēka koptēlam, talantam, spējām utt var nemaz un nebūt nekaitēt. es te runāju par tādu caursttrāvojošu attieksmi. jā, manuprāt, tas ir attieksmes jautājums.