man pa šo laiku vispār ir radušās divas tādas pārdomas.

1) šovasar man principā iet tik labi kā vēl nevienu vasaru, protams, izņemot faktu, ka to vien daru kā strādāju un tā vietā būtu vēlējies vairāk pabūt pie jūras, mežā, spēka vietās un svētavotos, gulēt zem klajas debess un vēl arī kaut kur paceļot. bet svētvietas es pagūšu vēl tepat augustā, paceļošanu es pagūšu vēl rudenī, un - ja tā pavisam atklāti - darbs arī nemaz nav tik intensīvs, tā ka, ņemot vērā, ka šovasar bija vieni no diviem mana mūža skaistākajiem jāņiem, pati spēcīgākā nometne, kādā esmu bijis, tāpat arī viss tas satikšanos, sīko piedzīvojumu un viesību un citu krikumu kopums, kas nav liels, toties lielisks - viss šo vasaru padara lielisku.

kas to padara vienkārši superīgu - tas, ka vispār tik pārliecināts par sevi neesmu savā mūžā juties, tik drošs par savu izskatu, savām spējām, tik atbrīvoti un nepiespiesti izturējies, un pie tā kā tāda pievienotā vērtība nākusi arī reāli pastiprināta uzmanība no džeku puses - jau kādu labu laiciņu un no tā smukā un dumā spektra gala, taču katrā ziņā ne no tā gala, kur nemāk - atvainojiet - pisties. piedāvājumi uz randiņiem pienāk divreiz nedēļā un uz visiem es labprāt skrietu ar, ja vien tas būtu noticis divus gadus atpakaļ. ir tāds psihofiziskais kreņķis, kas neļauj tik traki ālēties, kā dzīve liek priekšā, bet brīžam jau sāku samierināties, ka tas man tiešām tāds "bonuss" uz visu mūžu.

labi, bet ne par to es gribēju rakstīt. mani nodarbina moments, kad esmu zenītā, kad cita ceļa nav, kā uz leju, jo kā atkabināties no tā sinusoīda - tas bez4pieci ir uzdevums par grūtu. vienīgais, ko saprotu, ka vajag noķert mirkli, kad virsotne vēl nav pienākusi, kad ir vēl kur kāpt, un tad varbūt izvēlēties jaunas trepes, vai pārlekt blakus vilcienā, citā augšupejošā liftā, kas ved augstāk. un vispār - kas ir tas, kas ceļ, un kas ir tas, kad grūž lejup, jo - es jau it kā saprotu - tas ir viens un tas pats, bet kā to krāt, kā to taupīt un lietderīgi izmantot.

tas process ir bezmaz taktīls. sajūta, kā slīd prom pašapziņa, ir tepat kaut kur pirkstos un sajūta, kā virsū mācas iedomas un uzmācīgas nojautas un viss tas pārējais bullšits - ta sajūta nav ne ar ko sliktāka par vēdersāpēm vulgaris, vēl spēcīgāka, jā jā. pagājušo vasaru bija tāpat, bet tad es pilnībā nekontrolēju situāciju un nepastarpinātā ahūnā ne mirkli nedomāju par rītdienu, kas- pilnīgi loģiski un neizbēgami - noveda pie worst autumn ever. šogad es virzību manu, tikai nezinu, ko lai ar to daru, un kur dabūt to, kas mani turēja virs ūdens. tā jā.

2) tāds jautājums par cilvēkiem, kurus nevar aizmirst, kuru spēks ir pārāk liels - kas ir tas fakinais magnētisms? nekad senāk neko tādu nebiju pamanījis, nebija, saprotiet, tā laime, bet nu man, šķiet, ir pazudusi pēdējā romānu ilūzija par mīlestību un cilvēku attiecībām, jo redzu, ka spēki, kas strādā, ir pārāk klātesoši, lai no tiem varētu distancēties pat to dažu desmitu centimetru attālumā, kādā no acīm atrodas šis teksts. gribot negribot tu kaut ko atdod no sevis, vai - pareizāk sakot - kaut ko no tevis tas cilvēks paņem un neatdod, un ej nu saproti, vai apzināti vai nē, ar kādu nolūku un mērķi, bet visa mana būtība ilgojas pēc daļas, kas nav pie manis, bet pie tā, kas to paņēmis. pilnīgi loģiski, ka parādās mīlestība, ka parādās pieķeršanās un visas siltās jūtas, lai arī būtībā tu vienmēr saproti, ka priekš tevis šajā cilvēkā nekā tāda nav, taču vienīgais, ko tu vari izdarīt, - tu vari vienkārši pabrīnīties par sevi, par savu rīcību un to, cik tālu esi spējīgs aiziet, lai būtu blakus savai nozagtajai daļai.

lai uzzinātu, pēc kā īsti es ilgojos, kurš ir mans es, kurš pazudis, sēž sprostā un brēc nelabā balsī, man nepieciešams viens cilvēks, kura ierašanos es gaidu jau ilgi, bet ir arī skaidrs, ka tas nedos atbildi uz jautājumu, kāpēc tā noteik, un kas ir šis pieņemšanas nodošanas akts, uz kuru es labprāt biju parakstījies - šī veikala mācība man jo ar laiku, jo citā gaismā parādās un jaunas šķautnes atklāj. varbūt to man varēs pastāstīt tas gabals manis, kura satikšanu gaidu kā sadedzis.