manas delnas smaržo pēc sēnēm un riekstiem, muguras lejasdaļā svelmains nogurums, es jūtu neredzamas rokas uz saviem pleciem, ceļam mani augšup, uzvelkam uz striķīša un palaižam.

tu arī smaržo pēc riekstiem un sēnēm, kā manās plaukstās jaunizcepts uguns gars trakā dzirkstelē, slapjā rītā. tu zini, man man kopš vakardienas sāp rokas un kājas, palīdzi paturēt (man kopš vakardienas ir jaunas mājas), es, zini, iestādīšu tevi vairāk saulē, ja vien palūgsi, ja nesmirdēsi un gudri runāsi. bet tagad es redzu jau citas bildes, bez baiļu, bez kauna, mārtiņrozēs un meža zemenēs, burbuļos no zemūdens nezālēm, gaisa sakņu vijumos, faunas un floras asociatīvajos pinumos, es tiešām tevi mīlu, lai kas tu arī būtu, man ir tieši viena vieta tev.

*

un saku es tev godīgi - galvenais, ka kājas siltas, galvenais, ka piere vēsa, galvenais, nē, pats galvenais, ka apziņa spēj noturēties tīra, dzidra un skaidra (kā divas šizofrēniķes, māsas - dzidra un skaidra), pats pats galvenais ir iedzīt savas saknes un turēties cik spēka, pats galvenais ir nesajaukt sevi ar kādu citu, nesajukt un neapjukt...

viss pārējais - ar asarām, spermu un asinīm - ir nieki.