visdīvainākās rīgā ir lienes un sparģeļu ielas. turpat arī artilērijas un krāsotāju, bet tās kaut kā mazāk.. protams, izņemot krāsotāju un artilērijas stūri, kur pie koši gaiši zili nokrāsota mūra mājas pirmā stāva nišā iekārtojusies čigānu ģimenīte nodarbojas ar vietai visatbilstošāko nodarbi - neko. kādā kādreiz lepna lienes ielas nama pagalmā sastopu cepumu ēdošu jaunu sievieti, kas stingi verās manās acīs, bet no saules apspīdētas iekšpagalma mājas otrā stāva logiem skan kastroļu šķinda. lienes ielā mani vērīgi novērtē bariņš jaunu zēnu, bet jaunākais no viņiem skrien man līdzi un sakās varam mani apdzīt.

sparģeļu ielā mīt - bez jokiem - estētikas skola "sparģelītis", kurai blakus sākas kafkas un ešera cienīgi divstāvu koka ēku pagalmu labirinti, kur nedaudzajos šejienes sūrās saules plankumu neskartajās vietās strīdas lielas mammas krimplīnā, kuru lamas atbalso pa otrā stāva logiem izkārušies tikpat lieli onkas flanelī, bet apkārt, protams, pulka bērni, bērni, bērni. nav labākas vietas, kur pavadīt bērnību - ja nu vienīgi laukos, bet nē, laukos pārāk poētiski, toties te ir tik šausmīgi interesanti! ja vien es varētu kļūt par vienu no viņiem uz nedēļu un izložņāt tur visus netīros, stikla lauskām piebārstītos, piečurātos un piekakātos pakšus un pamestās mājas un ļodzīgos divstāvu šķūnīšus un uzrāpties tajos kokos un ieskatīties logos un būt par kaptieni kazakiem vai rasboiņikiem un spēlēt bumbu uz asfalta, nebaidoties, ka "sparģelīša" direktora melnais džips mani sabrauks vai sabrauks manu bumbu un pašcieņu, jo pašcieņas man būtu vairāk par visu.

ziedoņdārzs šai pasaku valstībai ir laba amortizācija un reizē līme, kas tevi līmē atpakaļ pie krāsotāju ielas šķidrās krāsas: nē, paliec pie mums un esi par kapteini, bruģis un aizlaiku trotuāru flīzes čukst manās ausīs, ar pedofīla smaidu vecā lepnuma kāpņutelpas grib apgrābstīt manu hi-tech pakaļas caurumu, es tiešām tur sajūtos kā jēla ola un katra dzērāja skatiens mani pazemo. es mīlu gružus, kas sakrājušies pilsētai starp kāju pirkstiem, es mīlu tās rāvaino ādu, un tepat arī gejudisko purvs, bet

patiesībā tikai tik ilgi, kamēr man ir, kur atgriezties. trips var ilgt bezgalīgi, ja vien man krājumā ir pietikami daudz emociju gandžas un mājas sajūta pakausī. āfrika ir manos kaimiņos.